Tuvie Austrumi ir sarežģīts reģions. Un es pat nerunāju par politiskiem vai militāriem jautājumiem. Te viegli var pastrādāt kulturālus noziegumus, netīšām ieliekot gaļu vai piena produktus nepareizā katlā. Tikpat viegli var dabūt pa kaklu no reliģiskiem fanātiķiem, ja akli neseko viņu paražām. Bet zemi tikmēr sadala milzīga betona un dzeloņstiepļu plaisa.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Atstājam somas pie Viti un viņas vīra, bet paši aizejam uz tuvāko pārtikas bodi. Kad atnākam atpakaļ, gribam novārīt olas, tomēr abi nama saimnieki kaut kur izgājuši. Virtuvē atrodam katlu un uzliekam vārīties olas. Kad Viti atnāk, tad lielās šausmās prasa, kas tas par katlu – viņas vai mūsu. Uzzinājusi, ka tas ir viņas katls, viņa satraukti prasa: “Vai jūs olām grasāties likt klāt arī vēl ko citu?” Kas par iemeslu satraukumam? Daļa ebreju ievēro ļoti stingrus gatavošanas un ēšanas principus. Viens no galvenajiem principiem – nekādā, nekādā gadījumā negatavot gaļu un piena produktus vienos un tajos pašos traukos, kā arī neēst vienas maltītes ietvaros. Lai cik cītīgi izberztu katlu pēc piena zupas vārīšanas, gaļu šajā katlā nekad vairs nedrīkstēs gatavot. Tāpat arī vistas karbonādi ar siera cepurīti ebrejiem labāk nerādīt. Visā šajā jūklī īsti nesaprotu, kāda problēma slēpjas olās, bet skaidrs ir viens – Izraēlā svešus traukus labāk neaiztikt, citādi ļoti viegli var pastrādāt kādu kulturālu noziegumu.