Pirms divām nedēļām pamodāmies jaunā, pilnīgi citā pasaulē. Daudziem ikdienas ritms pielāgojies nepārtrauktai informācijas uzņemšanai, bet pamostoties roka tver pēc viedtālruņa nevis tāpēc, lai paskatītos smieklīgus video, bet gan lai pārliecinātos, vai Kijeva joprojām noturēta. Traks laiks, pat neraugoties uz to, ka mums pašiem neviens neuzbrūk un mīnas krīt tūkstoš kilometrus no šejienes.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Vai kāds vēl atceras, par ko cilvēki satraucās un par ko mediji rakstīja pirms okupantu iebrukuma Ukrainā? Gobzems ar autobusu devās rokmūziķa cienīgā tūrē pa Latviju, lai sakūdītu tautu, uzrunātu savu nelielo elektorātu un tiktu aizturēts Tukumā. Šlesers, kurš senāk brauca debesīs uz milzu pacēlāja pilnā Arēnā Rīga, tagad kāpa uz mazām trīs pakāpienu trepītēm, lai pāris cilvēkiem pasūdzētos par ļauno valdību, kas pietiekami cieši nedraudzējas ar Krieviju, tāpēc buldozera bizness nedaudz apstājies.

Sandris Točs, kā prātu izkūkojis, skraidīja apkārt, vienmēr visu filmējot video tiešraidēs, ik pa laikam nepiemirstot atgādināt, ka arī Latvijā vēlētos tādu rīcībspējīgu līderi kā Putins. Aivis Vasiļevskis ar zobenu pār plecu kāpa kalnā, lai palīdzētu veidot Latvijas Brīvvalsti. Vai vismaz Krievijas pavalsti, jo nu jau Aivi par Krievijas kara atbalstīšanu aizturējis Valsts drošības dienests.