Ukrainas karš sasita psiholoģiskās bremzes un piespiež uz visu veidu atbrīvotājiem paskatīties drosmīgāk. Caur patiesības, nevis pieticības brillēm. Pieminekļus un skulptūru parkus ieskaitot. Vērtējot nevis pieminekļu tautību, bet izsverot uzvarētāju varoņdarbu rezultātu un saprotot, ka mūsu publiskajā telpā ir pārāk daudz politiskās propagandas veidojumu. Tādu, kuriem beidzies derīguma termiņš.

Padomju Savienība formāli ir nozudusi no pasaules kartes, taču ideoloģija saglabājusies. Krievija to demonstrē uzkrītoši, jo Kremļa vajadzība piespiest visus domāt vienādi nav zudusi. „Vairs nav vajadzīgs pat staļinisms, lai radītu baiļu auru,“ rakstīja Anne Apelbauma pirms gada The Atlantic. Toreiz viņa apkopoja teorētiskos strāvojumus. Tagad šādi – ļoti lietišķi un konkrēti rīkojas Vladimirs Putins, „atbrīvojot ukraiņus“ no viņu zemes un pašnovērtējot savu iniciatīvu kā „atbrīvošanas akciju“. Visi redzam, kā notiek okupācija. Nevis „atbrīvošana“, bet graušana un pievākšana. Taču esam aizmirsuši, ka mums pašiem gandrīz 70 gadus visu lielāko apdzīvoto vietu centros ir tādu pašu „atbrīvotāju“ pieminekļi, pie kuriem putinisti 9.maijā liek ziedus. Mākslas tajos maz, bet ideoloģijas – daudz.

CopyLinkedIn Draugiem X