"Tāda lieta - karš saved kopā īpatnējus cilvēkus." Kā ir būt kara reportierim, stāsta Jānis Vingris
Foto: Foto no personīgā arhīva.
Luīze Lote Āboltiņa
"Tāda lieta - karš saved kopā īpatnējus cilvēkus." Kā ir būt kara reportierim, stāsta Jānis Vingris
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp

"Kara žurnālisti noteikti ietilpst šajā kategorijā - viņi ir īpatnēji cilvēki. Gan vīrieši, gan sievietes - viņi ir savādāki." Jānis Vingris ir režisors un TVNET žurnālists, pats sevi sauc vienkārši — par stāstnieku. Kaut vai pabijis karstajos punktos Sīrijā, Kalnu Karabahā un kopš 2015. gada ir biežs viesis Ukrainā, Vingris ir pieticīgs un dēvē sevi par "svētdienas kara reportieri". Par to, kas fiziski un emocionāli tiek prasīts no žurnālista, lai aiznestu lasītājam "pirmās rindas" iespaidus no kara zonas, stāsta pats Vingris, kurš nesen atgriezās no okupantu postītās Ukrainas.

Kāda ir tava motivācija doties uz karstajiem punktiem un, es gribētu teikt, arī pakļaut savu dzīvību briesmām?

Es domāju, ka tas galvenais dzinulis ir tas, ka esmu stāstnieks. Es gribu veidot stāstus, un jau no agras jaunības esmu "pavilcies" uz ekstrēmām lietām - jaunībā esmu līdis visādos smagos fiziskos pārbaudījumos iekšā, izaicinot pats sevi. Domāju, ka šīs abas lietas kombinējas kopā.

Braukšana uz karstajiem punktiem ir man ideālā vieta, kur veidot savus stāstus. (..) Ja es neveidotu stāstus, es pat negribētu braukt uz tām vietām. Jā, tas ir mans galvenais dzinulis to darīt! Acīmredzot ir iekšā vajadzība pēc tā.

Bieži dzirdēts, ka par kara reportieriem saka, ka viņi ir atkarīgi no adrenalīna, vai tu to varētu teikt arī par sevi?

Nezinu, vai es to varētu saukt par atkarību no adrenalīna, bet tā ir izkāpšana no komforta, miera zonas. Es visu savu dzīvi esmu mēģinājis izvairīties no rutīnas, mēģinājis kaut ko darīt, lai nav garlaicīga dzīve. Nav runa tikai par darbu.

Vai man ir vajadzīgs adrenalīns? Nezinu, es tā nevaru pateikt. Galvenais ir izvairīties no rutinētas dzīves.

Tēmas
Uz augšu