BKUS infekciju kontroles dienesta vadītāju, pediatri un pasniedzēju Danu Isarovu šajos šausminošajos kara apstākļos Latvijas sabiedrība ir iepazinusi kā pilsoniski aktīvu un tajā pašā laikā ļoti empātisku. Viņas tētis ir ukrainis, mamma latviete. Dana ļoti personiski izjūt karadarbību Ukrainā, kur dzīvo viņas kuplais radu pulks.
Kā jūs spējat koncentrēties darbam, vadīt Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Infekciju kontroles dienestu, ja jūsu tēva dzimteni posta un iznīcina Krievijas agresors?
Teikšu godīgi, ķermenis nevar izturēt tik ilgstošu stresa periodu. Kad viss sākās, man bija skaidrs, ka es kādā mirklī vairs nebūšu tāda, kāda biju pirmajās kara nedēļās. Humors man nekur nav pazudis - ir brīži, kad esmu mazāk smieklīga un brīži, kad vairāk.
Domāju, ka pēc pirmās kara nedēļas mani atlaidīs no darba, jo smejoties teicu, ka labi ja darba dienā varu būt maksimāli produktīva divas stundas. Man ir ļoti atbalstošs darba devējs un vide. Man pat īsti neviens nejautāja: "Dana, vai tev ir grūti?" Bija vienkārši sajūta, ka viņi man ļauj būt un darīt lietas tajā ātrumā, kā tobrīd to varēju. Atskatoties uz pirmo notikumu nedēļu, es nevarēju atlipt no telefona. Es lasīju visas ziņas, zvanīju un gaidīju ziņas no savējiem. Kaut ko izlasīju, un sākās histērija un ilgi raudāju. Nedēļas septītajā dienā bija lūzums. Jau otrajā nedēļā tas gāja mazumā. Centos darīt visādas lietas, lai sevi noturētu realitātē. Tagad es vairs nevaru tik daudz raudāt, kā tas bija pirmajās nedēļās. Jā, protams, gadās, ka raudu, mana galva 24/7 ir karā. Es tā kā esmu šeit fiziski, bet mans prāts te neatrodas. Šobrīd jau man kļūst vieglāk pārslēgties uz darbu un es varu koncentrēties uz lietām. Taču ir brīži, kad pēkšņi pienāk kāda ziņa no Ukrainas un vairs nevaru koncentrēties. Tas ir milzīgs izaicinājums. Daudzi teica, ka varbūt vajag ņemt atvaļinājumu vai brīvas dienas, bet man liekas, ka darbs mani šobrīd notur režīmā. Citādi es visu dienu skatītos ziņas un tā tikai izdarītu sev sliktāk. Tāpēc cīnos pati ar sevi un savu galvu, un mēģinu noturēt sevi kādā režīmā, lai nepazustu.
