Nezinu, kā citiem, bet man nu jau sāk palikt grūti izsekot līdzi tam, kad sišana kādam pa seju ir kaut kas slikts, bet kad – pilnīgi attaisnojama štelle. Gan jau tikai retajam būs paslīdējis garām Oskaru ceremonijas spilgtākais notikums, kad Vils Smits izskrēja uz skatuves, lai, aizstāvot savas sievas godu, iepļaukātu vakara vadītāju.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Notiek plašas diskusijas par to, vai šis atgadījums bija iepriekš inscenēts vai emociju uzplūda ekspromts, bet tas pat šoreiz nav īsti būtiski. Manuprāt, svarīgākais ir tas, ka daļai sabiedrības šķiet, ka sišana pa seju ir pilnīgi normāla reakcija, kamēr citi to uzskata par nejēdzīgu agresiju. Tāpēc vēlos nedaudz parunāt par robežām.

Pieņemsim, ka teorētiski mēs pilnīgi visi apzināmies, ka sist kādam pa seju nav labi. Tas ir tāds primitīvs instinkts, kas vairāk raksturīgs alu cilvēkiem, nevis domātspējīgiem homo sapiens 21. gadsimtā. Fiziska agresija savā būtībā ir tāds kā pēdējais glābiņš brīdī, kad trūkst citu argumentu un prāta kapacitātes reaģēt saprātīgi. Tāds kā – “Ak tad tu esi gudrāks par mani vai proti sarežģītākus vārdus? Bet mana dūre ir spēcīgāka par tavu degunu, haha!”