Jā, tā ierasts pat nekonfesionālam cilvēkam – spraust tos pūpoļus tai pareizajā svētdienā vāzē un padomāt par dabas nemainīgo ritmu. Uz brīdi tas paglābj no piesūceknēšanās starptautiskajam ziņu pulsam vai, gluži otrādi, gandrīz nepārvaramas vēlēšanās saritināties kamolī un apvilkties ar bruņneša ādu.
Bet nabaga Puškins, gluži tāpat kā mūsu Rainis, pateicoties labi iecerētajam, bet skolnieciski izpildītajam Raiņa/Aspazijas gadam, tagad visādos veidos piekabināts vai pie katra ozola vai liepas, kur meistars garām gājis. Ukraiņu principiālā nodalīšanās no jelkādas krievu kultūras, kuras azotē izsildījies totalitārisma varmāku armijas monstrs, ir man pilnībā saprotama. Teorētiskais atbildības mērs – arī, taču neatbildēts jautājums ir tas, cik Puškina rindas skanējušas tagadējo izvarotāju stepēs un taigās? Un par to atbildība gan jānes impēriskajai varai, ne Puškinam. Jo vergu bars nav jāizglīto, jāapgaismo, to taču mēs visi zinām. Un tieši tāpēc drausmīgās manipulācijas ar latviešu izglītību, ar vēstures, literatūras un pasaules kultūras vēstures programmām ir ar tālejošām un viegli modelējamām sekām. Kad sāku par to domāt, gribas tos pūpoļus raut pa vienam nost no zara. Ietekmes aģenti strādājuši un strādā lieliski.
