Es šaham nederu. Dambretei? Jā, tai deru tīri labi. Arī sarežģītām kāršu spēlēm nederu. Durakam? Tam deru ideāli, jo spēles titulu spēju izcīnīt rekordlielā ātrumā. Arī skatīties, kā citi spēlē šahu, man nepatīk. Ko tur skatīties, ja neko nesaproti? Reiz es biju vietā, kur norisinājās, iespējams, spraiga šaha cīņa. Divi vīri, sviedrainās pieres slaukot, bīdīja figūriņas un spaidīja pulksteņus. Beigās piecēlās, paspieda viens otram roku un aizgāja. Kurš bija uzvarētājs, man tā arī nekļuva skaidrs.