Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka, atrodoties vizītē Latvijā, Krievijas asiņaino karu Ukrainā raksturojusi kā "pagrieziena punktu" Vācijas politikā pret Krieviju. Taču Vācijas politika Ukrainas un Krievijas jautājumā šobrīd ir haotiska - valsts augstākās amatpersonas nonāk pretrunās viena ar otru un dažreiz arī ar saviem iepriekšējiem izteikumiem. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Vācijas politiskajai elitei jau ilgstoši pārmests, ka tā turpina padziļināt ekonomiskās saites ar Krieviju un cer izlīdzēties ar diplomātiskiem risinājumiem, lai arī cik daudzas reizes Putina Krievija rīkotos pretēji starptautiskajām normām. Bijušais kanclers Gerhards Šrēders bija "Nord Stream" cauruļvada aizstāvis un pēc pilnvaru nolikšanas sāka atklāti nodarboties ar Krievijas energoresursu lobēšanu, savukārt Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers pēc Krievijas 2014.gada iebrukuma Ukrainā pastāvēja uz konflikta noregulējumu, kas prasītu ievērojamu piekāpšanos no Ukrainas puses. Neskatoties uz Austrumeiropas partneru iebildumiem, Angelas Merkeles valdīšanas gados tika izbūvēts "Nord Stream 2" gāzesvads, pastiprinot Vācijas atkarību no Krievijas gāzes.

Daži to tulko kā naivumu, citi - kā ekonomisko aprēķinu vai angažētību (Šrēders ir spilgta ilustrācija). Rīgā tiekoties ar Baltijas valstu ārlietu ministriem, Bērboka karu raksturoja kā "pagrieziena punktu" Vācijas politikā pret Krieviju un atzina, ka Vācija neesot pietiekami ieklausījusies austrumu partneru brīdinājumos.