Savstarpēji saistītās ekonomiskās un politiskās krīzes nabadzīgākajās valstīs apdraud miljoniem cilvēku dzīvības. Tomēr šos riskus ir iespējams mazināt. Vadošajām ekonomikām ir jānorobežojas no “apkaimes klaidoņa” politikas un jāizmanto savi resursi apvienojumā ar Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas iespējām, lai spētu novērst jaunu katastrofu.

Un pasaules politikas veidotājiem ir ļoti daudz jautājumu, par ko domāt – sākot jau ar strauji augošajām pārtikas cenām. Krievijas-Ukrainas karš nozīmē, ka divas valstis, kuras nodrošina 29% no pasaules graudu eksporta, nespēs piegādāt graudus tādā pašā apjomā kā iepriekš, līdz ar to graudu cenas ir kāpušas par 67%. Eksporta liegums no vairākiem ražotājiem arī veicina cenu kāpumu, un vēl viena problēma ir minerālmēslojuma trūkums, ko rada tā importa liegums no Krievijas un Baltkrievijas.

Nav nekāda pārsteiguma, ka šajos apstākļos izplatīsies bads. Pirmās valstis, kas to sajutīs vissmagāk, ir tās, kurās problēmu netrūka vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, kā Afganistānā, Kongo DR, Etiopijā, Nigērijā, Pakistānā, Sudānā, Dienvidsudānā, Sīrijā, Venecuēlā un Jemenā. Situācija būtiski pasliktinājusies Džibuti, Lesoto, Mozambikā, Burundi, Madagaskarā, Salvadorā, Libānā, Hondurasā, Esvatini, Gvatemalā un Namībijā.

Apvienoto Nāciju Pasaules Pārtikas programmas izpilddirektors Deivids Bīzlijs nesen izteicis skaudru brīdinājumu: “Ja jūs domājat, ka pašlaik uz Zemes ir elle, tad vēl uzgaidiet. Ja mēs nepalīdzēsim Ziemeļāfrikai, tā nāks uz Eiropu. Ja mēs nepalīdzēsim Tuvajiem Austrumiem, tie nāks uz Eiropu.”

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X