Pirmos veselības uzlabojumus bērnam novērojām aptuveni piecus mēnešus no brīža, kad uzturā pēc ārsta rekomendācijas vairs nelietojām cukuru un kviešus. Vai tas tiešām bija kviešu un cukura dēļ – nezinām ne mēs, ne ārsti, jo visus citus faktorus vienlaikus izslēgt nekad tā īsti nav iespējams. Taču veselības uzlabošanās un cerība par pilnīgu atlabšanu manī radīja trauksmi – jaunie, veselīgie uztura paradumi ir jāturpina, jo es nespētu sev piedot bērna pašsajūtas pasliktināšanos.
Šis ir noslēdzošais raksts četru rakstu sērijā, kurā dalos ar manas ģimenes pieredzi par to, kā mēs ģimenē bērna veselības labad centāmies, kļūdījāmies, padevāmies un atkal turpinājām meklēt veidus, kā ēst tik maz kviešu un cukura ikdienā, cik vien tas ir iespējams. Es neesmu nedz ārste, nedz uztura speciāliste, tāpēc šie raksti nestāstīs par ieguvumiem vai šādas diētas nepieciešamību, bet par to, kā mēs tomēr šīs izmaiņas esam iedzīvinājuši savā ikdienā. Te var izlasīt stāsta 1. daļu, šeit - 2. daļu, un te - trešo.
Mammu, vai es drīkstu?
Jautājums par to, ko bērns drīkst vai nedrīkst ēst, bija viens no biežākajiem manā ikdienā vismaz piecus mēnešus kopš mācījāmies ēst bez cukura un kviešiem. To uzdeva gan apkārtējie, gan, protams, arī pats bērns. Man un arī citiem iesaistītajiem bija vajadzīgs aptuveni pusgads, lai iemācītos visas atbildes un pēc katra “nē” nejustu sarūgtinājumu un vilšanos.