Ideja par to, ka Ukraina ir Krievijas „mazā māsa“ jeb „brāļu tauta“, nav nekas jauns. To ilgstoši attīstījusi Krievija. Nejautājot, vai ukraiņi domā tāpat. Līdzīgi piemēri vēsturē nav tālu jāmeklē: tā laika posmā no 1918. līdz 1992. gadam esot jutušies slovāki attiecībās ar čehiem un norvēģi ar dāņiem (līdz 1814.) un zviedriem, līdz valsts neatkarības nostiprināšanas brīdim. Tā saucamais „brāļu tautu paradokss“ visbiežāk nozīmē, ka viena tauta uztver otru kā savu „pagarinājumu“ jeb placdarmu savam pārākumam: „Jūs esat gandrīz tā kā mēs, tātad esat mūsu piedeva. Tāpēc jums jāpakārtojas un jāpiekārtojas mums.“
Mazepas tēls iedvesmojis arī Voltēru. Savā vēsturiskajā traktātā par Kārli XII (1731) viņš raksturojis Ivanu Mazepu kā savas valsts patriotu, kas traģiskā un drosmīgā cīņā tiecas panākt savas valsts brīvību no apspiedējiem. Trīsdesmit gadus vēlāk Voltērs no jauna atgriežas pie Mazepas raksturojuma savā darbā par krievu cara Pētera I likteni. Paradoksāli, ka tagad viņš ir radikāli mainījis savu attieksmi un raksturo Mazepu kā egoistisku un alkatīgu nodevēju, kas cīnījies par varu, godu un bagātību. No patriotisma šajā Voltēra darbā vairs nav ne miņas. Neraugoties uz šo Voltera uzskatu maiņu, vairumā mākslas darbu Mazepa tomēr ir un paliek ukraiņu patriots. Šo līniju var novērot 19. gadsimta romantiķu darbos. To skaitā Ežēna Delakruā un Teodora Žeriko glezniecībā, kā arī Ferenca Lista mūzikā.
