„Policists lika man izģērbties un piestūma pie kraujas, kur savu likteni jau gaidīja cita cilvēku grupa. Taču, pirms atskanēja šāvieni, es acīmredzot aiz bailēm iegāzos bedrē. Es uzkritu uz tiem, kas jau bija noslepkavoti. [..] Izlikos mirusi. Tie, kas jau bija nogalināti vai ievainoti, gulēja zem manis un man virsū – daži vēl elpoja, citi vaidēja. Izdzirdēju raudam bērnu un saucienu: „Mammu!” [..] Pēkšņi viss apklusa. Kļuva tumšs. Vācieši ar mašīnpistolēm staigāja apkārt un piebeidza ievainotos. Es jutu, ka virs manis kāds stāv, bet neizrādīju, ka esmu dzīva, lai arī tas bija ļoti grūti. Tad jutu, ka mūs apber ar zemi. Es aizvēru acis, lai tajās neiekļūtu zeme, un, kad bija kļuvis tumšs un kluss, burtiski nāves klusums, es atvēru acis un notrausu no sevis smiltis, pārliecinoties, lai neviena nav tuvumā, lai neviena nav apkārt, lai neviens mani neredzētu.