Karš un inteliģences masveida emigrācija no Krievijas ir nostādījusi krievu kultūru sarežģītu, gandrīz neatrisināmu jautājumu priekšā. Vai bija iespējams izvairīties no katastrofas? Emigrācija - tas ir uz visiem laikiem vai tikai īslaicīgi? Kā rakstīt dzeju pēc Bučas un Harkivas? Vai kādreiz vispār uzlabosies attiecības ar ukraiņiem? Kurš atbalsta karu un kā mēs vispār līdz šādai situācijai nonācām? Šos un citus jautājumus uzdevām rakstniekam Dmitrijam Bikovam, kurš uzskata, ka daudz ko esam zaudējuši, taču vēl ir cerība. 

ABONENTIEM ABONENTIEM

Putinisms tādā latentā, birokrātiskā variantā varēja ilgt vēl gadus divdesmit, taču, spriežot pēc visa, bez teritoriālās ekspansijas šāda sistēma nespēj izdzīvot, un tagad šis process ir paātrinājies.

Esmu daudzkārt jau teicis, ka šādai sistēmai ir divi varianti - sadegt vai sapūt. Ugunī kāds varbūt arī varētu izdzīvot, taču purvā noslīktu visi. Sistēma izvēlējās sadegt; tagad vismaz nav vairs ilgs laiks atlicis.