Pirmo reizi lakšus iepazinu Sibīrijā, astoņdesmitajos gados, dodoties ceļojumā uz Baikāla ezeru. Pusdienojām kādā vienkāršā pilsētas ēdnīcā, kurā ēdināja tūristu grupas, un ceļotājus no Latvijas pārsteidza uz galdiem salikti zaļu lapu pušķi. Pirmajā mirklī likās, ka tās ir maijpuķīšu lapas, kas taču ir indīgas! Bet redzējām, ka vietējie cilvēki lapas ēd gardu muti, ņem tās ar rokām un piekož zupai vai pamatēdienam, vai pat vienkārši ēd ar maizīti.
Fragments no topošās sajūtu pavārgrāmatas “Četri gadalaiki latviešu virtuvē”. Raksti turpinājumos sadarbībā ar garsigalatvija.lv.
Kad apjautājāmies viesmīlei, viņa brīnījās – kā, jūs neziniet, kas ir čeremša (Чepeмшa)? Sibīrijā ir ļoti skarbs klimats, īsas vasaras, tāpēc visus zaļumi un vitamīni ir īpaši vērtīgi. Uzdrošinājāmies pagaršot zaļās lapiņas ar maigu ķiploku garšu un smaržu, un tā radās atkarība uz mūžu.
Atgriežoties Latvijā, noskaidroju, ka latviski šos augus sauc par lakšiem, un tie aug mežā. Tolaik nepazinu nevienu, kuram šie augi būtu dārzā, un arī sēklas vai stādus nopirkt nevarēja. Tomēr pavasarī lakšu buntes reizēm varēja atrast tirgū
Kāds sods draud par lakšu vākšanu mežā?
Lai gan cilvēks ir vājš un krīt dažādos kārdinājumos, jāpatur prātā, ka sodi ir bargi, un daba ir jāsaudzē.
Ja pārbaudes reidā pieķer fizisku personu, kura mežā plūc lakšus, tai var nākties šķirties līdz 700 eiro, bet juridiskai personai līdz pat 1400 eiro.
Tik stingri noteikumi ieviesti tāpēc, ka cilvēku izpratne par to, ko nozīmē savākt maz vai daudz lakšu, ir ļoti atšķirīga. Līdz pat maija beigām Dabas aizsardzības pārvalde lakšu audzes sola uzraudzīt pastiprināti.