Lai arī šogad vēl vairāk nekā citus gadus gribējās neredzēt ļaužu plūsmu un ziedu nolikšanu okupācijas pieminekļa tuvumā, ilūzijas ar realitāti diemžēl nesakrita. Izrādās, pat ukraiņu tautas iznīcināšana daudziem pašmāju varoņiem nav pietiekami liels iemesls pārtraukt jūsmot par okupantu armiju. Tāpēc teikšu īsi un vienkārši – ikvienam, kas šogad 9. maijā nolika ziedus “uzvaras” parkā vai pie jebkuras citas padomju laiku slavinošas būves, ir laiks doties vienā virzienā ar krievu karakuģi. Čemodāns, stacija, Maskava – šiem cilvēkiem mūsu valstī nav vietas.
Šie cilvēki pilnīgi nepārprotami parāda, ka viņiem pie pakaļas tas, ko šis datums nozīmē Latvijai un latviešiem. Viņiem ir pie vienas vietas okupantu armijas pastrādātās zvērības Ukrainā. Viņi pilnīgi nepārprotami tikai priecātos, ja kaimiņu salašņu armija ierastos arī šeit. Viņiem ir uzspļaut mūsu vērtībām, viņiem riebjas NATO un Eiropas Savienība. Un nav skaidrs, kāda velna pēc viņi visi nav aizvākušies uz savu sapņu zemi.
Protams, ir baigi forši brīvi un bez vīzām ceļot pa Eiropu un pārējo pasauli. Ir forši gulēt sapuvušo rietumu ērtajā dīvānā, skatīties sapuvušo rietumu lielisko kino, piedzerot un pieēdot klāt sapuvušo rietumu garšīgos dzērienus un ēdienus. Paralēli runājot par to, cik Krievijā viss ir lieliski, kaut paši tur labi ja kaut reizi ir bijuši ekskursijā.