10. maija vakarā ierakstīju internetos šādas te rindas: “Lai nekādi netiktu provocēti okupantu armijas fani, ir notikusi neiedomājama valsts mēroga provokācija pret visu latviešu tautu kopumā. Šis būs pielicis punktu vienas puses bezizmēra iecietībai, un šo atcerēsies vēl ilgi pēc vēlēšanām. Apsveicu iesaistītos.” Tajā dienā daudzkārt atkārtoju premjera Kariņa teikto: “Nebiju domājis sadusmoties, bet es esmu sadusmojies.” Redzētais sociālajos tīklos sadusmoja vēl vairāk, tāpēc nolēmu doties uz okupācijas pieminekli.
Un, lūk, kamēr visa latviski noskaņotā nācijas daļa naivi uzskatīja, ka izvarotāju armijas pielūgsme šogad netiks pieļauta, Valsts policija parūpējās par pretējo. Visas dienas garumā varējām vērot, kā līksmi putinisti danco līdzās policijas busiņiem padomju dziesmu pavadījumā. Bet, kolīdz sociālajos tīklos parādījās informācija par to, ka cilvēku pacietības mērs ir pilns un uz pasākumu dosies arī protestētāji, piekļuve teritorijai ar automašīnām nekavējoties tika norobežota.