Katra diena Ukrainas karā norauj ādu rētām Latvijā. Viss ir tepat un vienlaicīgi. Kādi saka – kara laikā ir tikai melns un balts. Citi – ierakumu viena vai otra puse. Pozicionēšanās, mobilizācija, visa cita militāriskā terminoloģija. Tomēr – kamēr raķetes nesprāgst uz galvas, tā tāda vāvuļošana vien ir.
Latvieša āda ir ļoti bieza krevele un bruņa vienlaikus. Tās dēļ pacietību no gļēvuma reizēm ir grūti atšķirt. Bet, kad tā norauta, mēs esam stipri un briesmīgi. Tas nav mans personiskais sapnis par Latviju un latviešiem, bet ja pretinieks ālējas uz izvarotu bērnu līķiem un uzspridzinātu kultūras pieminekļu drupām, nav citas izejas. Bieži domāju, ko jūt un uz ko paļaujas šodienas pareizticīgie, kuru priekšnieks svēta tankus un slepkavošanu, ko jūt katoļi, kuru galva vairākkārt izvarotām sievietēm liek dzemdēt, bet ar jaundzimušo aplaimot bezbērnu ģimenes. Kurp šodien raugās konfesionālie ticīgie?
