Reiz dzīvoja meitene, kuru sauca Alise. Kad viņa bija 10 gadus veca, kādā vasaras novakarē kopā ar māsām, draudzenēm, tēti un tēta  draugiem viņa devās izpriecu braucienā. Diena bija dūmakaina, bez vēja. Ceļinieki piestāja Temzas krastā iemalkot pēcpusdienas tēju. Tieši šajā brīdī matemātiskas skolotājs Čārlzs Dodžsons (Charles Dogson) nolēma visiem izstāstīt pasaku. Tā sākās ar ievadu, kurā maza meitene ierauga baltu trusi un sāk dzīvnieciņam sekot. Iekrīt kopā ar viņu trušu alā un nokļūst savādā pasaulē. Tādā, kurā viss notiek un ir otrādi. Šādi piedzima pazīstamais stāsts par Alisi Brīnumzemē. Trīs gadus pēc ekskursijas un tējas dzeršanas autors Čārlzs Dodžsons publicēja savu pasaku ar pseidonīmu Lūiss Kerols. Tas notika 1865.gada 26.novembrī. Kopš tā laika stāsts „Alise Brīnumzemē“ ir pati populārākā un visvairāk lasītā bērnu grāmata Lielbritānijā. Mēdz apgalvot ka šis esot visbiežāk citētais teksts – nākamais aiz Bībeles.

Lielākā daļa bērniem paredzētu stāstu bija veltīti audzināšanai. Alisei, iekļūstot kritiskās situācijās, nācās atsaukties uz didaktiskiem stāstiem, kuros bērni tiek pāraudzināti samērā nežēlīgā veidā. Tie, kas neklausīja savus vecākus, nonāca nepatīkamās vietās un stāvokļos. Lūisa Kerola darbs pārkāpa šo slieksni un pirmo reizi piedāvāja bērniem paredzētu „nonsensa literatūru“. Ar savu jautro valodu un absurdo saturu stāsts par Alisi Brīnumzemē kļuva par lielisku pasaku mazajiem un filozofisku tekstu pieaugušajiem. Tieši tāpat kā Astrīdai Lindgrēnai, arī šeit galvenais varonis ir maza, drosmīga meitene.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X