Realitātes šoviem patiesībā ir maz sakara ar realitāti, taču tas nemaina faktu, ka tos skatās miljoniem cilvēku. Jau kopš 90. gadu sākuma, kopš jauniešu izklaides kanāls MTV popularizēja dažādus it kā autentiskus, nesagraizītus “īstenības” brīžus, ko ik dienas vērot savos pagaidām vēl tikai TV ekrānos, ir pagājušas vairākas desmitgades. Realitātes šova formāts ir katras sevi cienošas straumēšanas platformas “maize”. Dažiem šoviem, piemēram, Kardašjanu māsu sāgai un “Vecpuisim” jeb “The Bachelor” jau vien aprit vairāk nekā 15 gadu ekrānos.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Realitātes šoviem patiesībā ir maz sakara ar realitāti, taču tas nemaina faktu, ka tos skatās miljoniem cilvēku. Jau kopš 90. gadu sākuma, kopš jauniešu izklaides kanāls MTV popularizēja dažādus it kā autentiskus, nesagraizītus “īstenības” brīžus, ko ik dienas vērot savos pagaidām vēl tikai TV ekrānos, ir pagājušas vairākas desmitgades. Realitātes šova formāts ir katras sevi cienošas straumēšanas platformas “maize”. Dažiem šoviem, piemēram, Kardašjanu māsu sāgai un “Vecpuisim” jeb “The Bachelor” jau vien aprit vairāk nekā 15 gadu ekrānos. Attiecību šovi bieži vien ir atkarību veicinoši, pat tad, ja gribētos aizgriezties prom no ekrāna vai vismaz izsviest kādu indīgu komentāru par notiekošo, mēs, pie ekrāniem sēdošie, alkstam dzīvot līdzi apšaubāmajam “ilgi un laimīgi” konceptam, mēs vēlamies redzēt to, kā šovu dalībnieki cits citu krāpj, ko viņi patiesībā jūt, pareizāk sakot, ko pasaka kameras priekšā.