Pēdējo trīs mēnešu notikumi Ukrainā - tāpat kā Krievijas īstenotā Krimas aneksija un iebrukums Austrumukrainā 2014.gadā, ASV iebrukums Irākā 2003.gadā un ilgais karš Sīrijā - atspēko argumentu, ka kodolieroči palīdz izvairīties no kara. Varbūt atomieroči attur kodolvalstis no tiešas karošanas vienai ar otru, un varbūt tie neļauj starpniekkariem eskalēties tiktāl, lai tie izplestos uz Ziemeļatlantijas vai Klusā okeāna reģionu. Taču tikpat lielā mērā iespējams, ka kodolatturēšana ir izraisījusi karu un ļāvusi nacionālajiem līderiem izvairīties no atbildības par saviem lēmumiem.

Kodolieroči pavisam noteikti nav lieguši Krievijai uzsākt agresīvu karu pret Ukrainu. Tieši otrādi - prezidents Vladimirs Putins kodoldraudus izmanto kā vairogu, aiz kura slēpjoties pastrādā prātam neaptveramus, smagus un sistemātiskus kara noziegumus - un varbūt pat noziegumus pret cilvēci.

Kodolvalstis bieži uzsākušas karus ar valstīm, kurām nav sava kodolarsenāla. ASV un sabiedrotie iebruka Irākā pretēji ANO Drošības padomes iebildumiem, balstoties uz kļūdaino pārliecību, ka Irāka attīstījusi kodolieročus, kā arī ķīmiskos un bioloģiskos ieročus. Tas noveda pie humānās katastrofas un divdesmit gadus ilgas nestabilitātes reģionā un vēl aiz tā robežām.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X