Pirms dažiem gadiem diskusijā, ko rīkoja universitāte vācu valodā runājošā valstī, es nosaucu Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par "ietekmīgāko fašistisko politiķi pasaulē". Pēc tam pasākuma rīkotāji man bikli teica, ka kopumā diskusija esot izdevusies labi, taču apzīmējums, ko veltīju Kremļa saimniekam, esot bijis "par skarbu" - neskatoties uz to, ka Krievija tobrīd jau bija okupējusi Krimu un sākusi karu Donbasā, Ukrainas austrumos. Visvairāk mani pārsteidza nevis pats komentārs, bet gan tas, kā tas tika izteikts. Šķita, ka rīkotāji ir patiesi sakaunējušies, it kā es būtu pateicis ko piedauzīgu.

Mana šķietamā vulgaritāte tika attaisnota 24.februārī, kad Krievija sāka bombardēt Ukrainu. Diemžēl Rietumu finanšu un politiskās elites tik lielā mērā bija akceptējušas Putina fašismu, ka līdz šim brīdim vairījās to nosodīt. Tas bija "par skarbu" - līdz brīdim, kad bija jau par vēlu. Pat tagad, kad acīmredzamu un neapstrīdamu pierādījumu kaudze krājas aizvien lielāka, daudzi joprojām negrib saukt lietas īstajos vārdos.

CopyLinkedIn Draugiem X