/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
Kā zināms, pagājušajā nedēļas nogalē miljoniem cilvēku Apvienotajā Karalistē un arī ārpus Lielbritānijas robežām svinēja karalienes Elizabetes II valdīšanas 70. gadadienu. Pat ja ne svinēja, tad gan jau ar vienu aci sekoja līdzi notikumiem Londonā, kuru apskatos tabloīdi parūpējās, lai visi zinātu par mīlīgo karalienes tējas dzeršanu ar lācēnu Padingtonu, mazā šova zagļa prinča Luisa ķēmošanos vai to, cik ledaini tika sagaidīts "pazudušais princis" Harijs ar Meganu. Protams, šajās dienās visapkārt ar skaļu viedokli uzstājās arī monarhijas noliedzēji, kas šķendējas par lielajām svinību izmaksām, vai cilvēki, kas kaunināja britus par atļaušanos vispār svinēt svētkus, kamēr citur pasaulē noris karš... Bet, kamēr sociālajā un sabiedriskajā vidē turpinās pret-monarhijas un anti-platīna svinību un cepšanās maratoni, es vienkārši padalīšos ar to, kā man gāja, esot Londonā šajās dienās...
Braukt uz Londonu es izlēmu kādā lietainā pēcpusdienā, sēžot pie datora, pandēmijas nogurdināta un pārstāvot pēdējās kovidslimotāju rindas. Todien viss šķita tik bezcerīgi tracinošs, ka skatīšanās vienā punktā likās jēgpilnākā tā brīža nodarbe. Man kā sabiedriski aktīvai būtnei šie bija beidzamie pilieni kaut necik veselo nervu kausiņā, tāpēc, izlasot datorā ziņu par Lielbritānijas karalienes Elizabetes II platīna jubilejas svētkiem, man pa ilgiem laikiem iedegās acis! Es, ilgi nedomājot, atvēru aviosabiedrības lapu un, pasmaidot par iepriecinošām biļešu cenām, noklikšķināju uz pogas “pirkt”.