Izmaiņas Krievijā ir panākamas tikai ar ārpusevolūcijas ceļu, piemēram, sakāvi karā Ukrainā,  ekskluzīvā intervijā TVNET tiešsaistes žurnālam KLIK saka dokumentālā kino režisors, producents un starptautiskā dokumentālā autorkino festivāla "Artdocfest" prezidents Vitālijs Manskis. Pēc viņa domām, sakāvei jābūt pilnīgai, totālai, kad "no Kremļa, no Putina kabineta, kaut kāds cilvēks varēs aiznest tintnīcu par piemiņu". Manskis ir pārliecināts, ka Krievijas tauta ir līdzatbildīga par to, ko šobrīd dara Krievija, un to salīdzina ar sievieti, kas labprātīgi piekritusi dzert nezināmu vīriešu sabiedrībā, bet vēlāk sūdzas, ka ir izvarota. Tāpat Manskis uzskata - kamēr pasaule gaida, ka Krievija uz pasaules šaha galdiņa spēlēs šahu vai vismaz dambreti, tā spēlē Čapajevu.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Jūsu filmā “Putina liecinieki” jūsu dzīvesbiedre Natālija stāsta, ka pie varas nokļuvusi “stingrā roka”, un kopumā izsaka vairākus ļoti pravietiskus paziņojumus, kuriem jūs kopumā piekrītat. Sakiet, kas, jūsuprāt, visvairāk liecināja par “stingro roku”? Jo toreiz jau ne visi saprata, kas viņu priekšā atrodas un kurš ir ieguvis varu. Vai jūs gaidījāt, ka viņš [Putins] kļūs par tieši tādu autoritāru vadoni?

Lai paredzētu nākotni, ir jāzina pagātne. Es uzskatu, ka viena no galvenajām, visnotaļ acīmredzamajām un naivajām projekta “Putins” veidotāju kļūdām bija tā, ka viņi neņēma vērā Putina izcelsmes faktoru - tieši apstākli, ka viņš dienējis Valsts drošības komitejas (VDK) struktūrās, kā arī viņa audzināšanu šajā sistēmā un viņa piederību tai.

Tā bija kaut kāds pilnīgi satriecošs naivums, noziedzīgs!

Kas attiecas uz to, ko es gaidīju... Nē, protams. Es pat briesmīgākajos murgos nevarēju iedomāties, ka Krievija iegāzīsies šajā bedrē, šajos mēslos! Jā, Krievija uz savu nākotni gāja pa ļoti izšķērdīgu ceļu - no punkta “A” uz punktu “B” gāja nevis pa taisnāko iespējamo ceļu, bet pa visādiem apkārtceļiem. Tomēr arī šajā ceļā bija vērojama virzība uz priekšu. Pat 1993.gada parlamenta ēkas apšaudīšana tika veikta ar mērķi saglabāt valsts demokrātiskās attīstības virzību.

Tomēr, ka būs tas, kas notika... Ja es to būtu sapratis, tad es būtu pametis valsti 1999.gada 31.decembrī, nevis 2014.gada martā. Atklāti sakot, man notiekošais “grūti pielēca”. Es to visu sapratu tikai palēnām. 2004.gadā izbeidzās mana sadarbība ar Krievijas televīziju. 2012. līdz 2013.gadā - sadarbība ar valsts struktūrām. Es aizbraucu tikai 2014.gadā, kad Krievija anektēja Krimu. Aizbraucu ar sajūtu par kara tuvošanos. Tomēr es nedomāju par tādu banālu un primitīvu karu, kāds notika. Es domāju, ka kvazivalstis - Doneckas un Luhanskas “tautas republikas” - nodarbosies ar gaisa maisīšanu, taisīs kaut kādas pseidorevolūcijas un apvērsumus, pulcēs karaspēku. Nevis pat to visu darīs, bet mēģinās darīt. Jau toreiz man tā šķita pilnīgi katastrofiska nākotne. Tomēr tā, ka bombardēs Kijivu...

Kā jums šķiet, Putins 23 gadu laikā ir mainījies vai arī viņš tāds bija jau 1999.gadā, kad nonāca pie varas?

Protams, nē! Protams, nē! 1999.gadā viņš vispār... Ko nozīmē “nonāca pie varas”? Viņš nekur nenonāca!

Atveda.

Protams! Viņš uzvarēja slēgtā atlasē. Viņu nosēdināja, viņam bija kuratori. Cits jautājums, ka šie kuratori izrādījās visai vāji un valsts izrādījās kaut kāda demoralizēta. Tā izkāra balto karogu, padevās bez cīņas virknē brīžu, kuros varēja izrādīt pretsparu un sadot Putinam pa degunu. Tad viņš nebūtu izšķīries darīt visu to, ko izšķīrās. Par labu tam viņš sāka izšķirties tieši tāpēc, ka viss noritēja absolūti pēc viņa plāna un pie viņa vienmēr nāca ar maizi un sāli, un ziediem.