“Slimīgais, neveiklais, un nereti iereibušais Jeļcins nevarēja vēl vairāk atšķirties no enerģiskā, disciplinētā, skaidrā Putina - bijušā spiega ar melno jostu džudo,” spilgto kontrastu starp tagadējo Krievijas prezidentu un viņa 90. gadu priekšgājēju savulaik raksturoja Daniels Treismans. Kaut gan tagad, pēc divām desmitgadēm Kremļa vadībā, Putins arī vairs nav nekāds jauneklis, viņa režīms joprojām nepagurstoši atgādina sabiedrībai, ka pēc PSRS sabrukuma valdīja haoss un valsts bija vāja, līdz nāca šī “stingrā roka”.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Padomju Savienības sabrukums un pēc tā sekojusī nestabilitāte, kas raksturo 90. gadus, ieņem ļoti būtisku lomu Vladimira Putina režīma stratēģiskajā komunikācija līdz pat šai dienai. Izmantojot Krievijas iedzīvotājos nostiprinātās sajūtas par 90. gadu haosu, kā arī tautai raksturīgo vēlmi pēc autoritātes, Kremlis prasmīgi veidojis teju Putina personības kultu, atklāj stratēģiskās komunikācijas pētnieks Ofers Fridmans.

Ja pirmo divu prezidentūras termiņu laikā Putins tika pozicionēts kā glābējs, tad, lai pamatotu viņa atgriešanos un noturēšanos amatā vēlāk, sabiedrībai viņš bija jāuzskata par neaizstājamu, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētnieciskā žurnāla “Defence Strategic Communications” jaunākajā, 10. izdevumā raksta Fridmans. Pētnieks aprakstījis gan to, kā 90. gados veidojās Krievijas iedzīvotāju sajūtas par PSRS sabrukumu, gan to, kā divas desmitgades Vladimira Putina režīms spēlējis uz šīm emocijām.