Centrālais stadions ir katras sevi cienošas valsts, arī pilsētas vizītkarte. Latvijai un tās galvaspilsētai šāda sporta (futbola!) un kultūras stadiona pagaidām vēl nav. Jā, Daugavas stadions pēc rekonstrukcijas ir labāks, bet ne pietiekami labs mūsdienu prasībām. Bez īstenas mājvietas Latvijā ir ne tikai karalis, kas sportā ir futbols, bet arī karaliene - vieglatlētika. Ne stadiona, ne manēžas (ar vienu Rīgā tāpat šobrīd jau ir par maz). Kad beidzot galvaspilsēta varētu tikt pie mūsdienīgas vieglatlētikas manēžas?

Ņemot vērā Latvijas vieglatlētu vēsturiskos panākumus gan pirmās brīvvalsts, gan okupācijas pusgadsimta, gan otrās brīvvalsts laikā (no Jāņa Daliņa līdz Aināram Kovalam), šī sporta veida pārstāvjiem būtu jāpeldas kā nierēm taukos. Ja ne tik pārspīlēti, tad nodrošinājumam noteikti jābūt Eiropas attīstītāko valstu līmenī.

Teorija un prakse gandrīz nekad nav termini, starp kuriem liekama vienādības zīme. Arī šis nav tas gadījums.

Vienīgā vieta Latvijas galvaspilsētā, kur vieglatlētiem iespējams trenēties zem jumta ir Rīgas sporta manēžā. Jā, tajā pašā Rīgas sporta manēžā, ko atklāja 1965. gada oktobrī. Tajā pašā manēžā, kuras telpas nereti tiek izmantotas andelēm, kamēr sportistiem jāpaliek aiz durvīm. Tajā pašā manēžā, kas ir morāli un fiziski novecojusi.

Iedomājieties paši, ja jūs strādātu par taksistu, bet pakalpojumi klientiem būtu jāsniedz ar 60 gadus vecu auto, kas turklāt jādala ar, piemēram, desmit citiem cilvēkiem. Un ne katru darba dienas rītu auto būtu pieejams. Alternatīvu nav. Kā jūs justos un cik produktīvi būtu savā profesijā? Tieši tā jau gadu desmitiem Rīgā jūtas pašmāju vieglatlēti.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp