/nginx/o/2022/05/25/14574346t1hb3c0.jpg)
Viņam bija knapi pāri divdesmit gadiem. Staigājot un vācot savus izcilos herbārijus un augu nosaukumus latviskajai terminoloģijai – ne velti viņš par šo darbu ticis nodēvēts arī par botānikas Barontēvu -, vietējie iedzīvotāji viņu interesējuši arī citādi – kādi viņi ir, ko dara, kā runā. Savus iespaidus 1884. gadā puisis sūtīja vēstulēs savām māsām Edei un Karlīnei.
Atbilstoši savam garam, par tautas floru Ilsters dēvēja no cilvēkiem sadzirdēto folkloru - tautasdziesmas, teikas, pasakas, ticējumus, sakāmvārdus… Sakrita, ka tobrīd tautasdziesmu glābšanas kustībā iesaistījās simtiem apzinīgu latviešu, dažādi līderi - fotogrāfijas pamatlicējs, lielākās latviskās bibliotēkas izveidotājs, muzeja radītājs, armijas virspavēlnieks, zemkopji, gleznotāji, skolotāji…
Savu pienesumu deva arī pirmais latviešu botāniķis. Jau piecpadsmit gadus iepriekš, 1869. un 1870. gadā, Fricis Brīvzemnieks tika devies pirmajās divās ekspedīcijās pa visu Latviju, vācot visu iespējamo, un jau bija publicēti pirmie pasaku, teiku, buramvārdu krājumi. Tā Fr. Brīvzemnieks sanāca folkloristikas pamatlicējs, taču ideja bija savākt, cik vien daudz var, tāpēc viņš sūtīja simtiem vēstuļu latviešu inteliģencei – skolotājiem un kultūras darbiniekiem, šo visu izskaidrojot.