Ko latvietim nozīmē mazā, pelēkbrūnā sēkliņa ķimene? Mūsējā. Mūsu zemē augusi. Gadu simtiem tā šeit lietota ārstniecībā un virtuvē. Tā draudzējas teju ar visu – graudiem, piena produktiem, gaļu un dārzeņiem. Kas būtu rudzu rupjmaize vai saldskābmaize bez ķimenēm? Tāpat rupjmaizes kārtojums un maizes zupa zaudētu daļu īpašās garšas, ja maizei nebūtu pievienotas šīs aromātiskās sēkliņas. Kurš bērnībā nav lauzis smaržīgu baltmaizes radziņu ar ķimenēm? No ārpuses kraukšķīgu, ar sāls graudiem un ķimeņu sēklām, iekšpusē mīkstu, ar maigi ievītām mīklas kārtiņām. Trauslās sālsstandziņas un apaļās ķimeņmaizītes no viesību galda parasti pazūd pašas pirmās.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Fragments no topošās sajūtu pavārgrāmatas “Četri gadalaiki latviešu virtuvē”. Raksti turpinājumos sadarbībā ar garsigalatvija.lv.

Bez ķimenēm aukstajos gada mēnešos nav īstu skābo kāpostu, bet vasaras tveicē gardu marinēto biešu, no kurām uzburt spirdzinošu auksto zupu. Ķimenes var pārkaisīt brokastu maizītei ar biezpienu. Tās var dāsni pievienot gulašam un kotlešu gaļai. Ķimenes var piešaut speķa pīrādziņu pildījumam, tās papildina labu gaļas desu garšu. Un pat parastā maltās gaļas mērcīte kļūs interesantāka, ja tai pievieno ķimeņu šķipsnu. Bet karalienes godā ķimenes nonāk Jāņu laikā, kad latviešu saimnieces meklē lielo katlu un vāra sieru deviņiem stūrīšiem.