1000 km pāri Svētajai zemei: nozagts ūdens, sapnis par arheoloģiju un zibeņojošs mākonis
Izraēlas Nacionālā taka Foto: Solveiga Kaļva
Solveiga Kaļva
1000 km pāri Svētajai zemei: nozagts ūdens, sapnis par arheoloģiju un zibeņojošs mākonis
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Ko darīt tuksnesī, kad tavu ūdeni kāds ir nozadzis? Piepildīt savu bērnības sapni par arheoloģiju! Vismaz daļēji. Apkārtne tā izkaltusi, ka sasprēgājušas dubļu plēksnes paņemamas rokās. Mūs gaida beduīnu telts un zibeņojošs, klusumā tīts mākonis.

No rīta mūs sagaida skaists saullēkts, kam fonā norit militārās mācības. Pat netālu esošais krūms izskatās tik neparasti pufīgs un jocīgs, ka šķiet, ka tajā noslēpies kāds spiegs. Armijas pārstāvjus turpmākajā dienas ritējumā redzam bieži. Gan ceļmalās, gan džipos, gan tālumā vīdošās armijas teltīs. Uz ceļa uzlikta zīme “Bīstami! Šaušanas zona!”, tomēr Izraēlas Nacionālās takas marķējums rāda, ka droši jādodas tālāk. Soļojam garām milzīgai armijas bāzei. Pie iebrauktuves novietoti vairāki tanki. Dekorācija? Cerams.

Šodien jānoiet liels gabals. Lai sevi mazliet uzmundrinātu, piestājam ceļmalas kafejnīcā, kur gardu muti notiesājam maizītes ar vietējās izcelsmes kazas sieru, kas burtiski izkūst mutē.

Vēlāk nokļūstam smilšu kāpās. Pēc apraksta grāmatā gaidīju kaut ko līdzīgu savām iztēles ainām par “klasisku tuksnesi”. Pat prātoju, nez, kā būs ar marķējuma atrašanu? Ja nu tas būs ieputināts smiltīs? Bet realitātē kāpas sagādā vilšanos. Pat vislielākā no tām ir tik niecīga, ka Kuršu kāpām tuksneša nosaukums piedienētu daudz labāk. Kāpas klātas ne tikai ar smiltīm, bet arī ar akmeņiem.

Tēmas
Uz augšu