“No sākuma viņi ieradās, visu iznīcināja un pēc tam baroja, lai mēs nenomirtu badā”: Ukrainas bēgļu stāsti Narvā
Foto: Jānis Škapars/TVNET kolāža
Elizabete Elīna Vizgunova-Vikmane
“No sākuma viņi ieradās, visu iznīcināja un pēc tam baroja, lai mēs nenomirtu badā”: Ukrainas bēgļu stāsti Narvā
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Narvā ierodamies 9. jūnijā. Tieši šajā dienā Vladimirs Putins sevi salīdzināja ar Pēteri I, kurš Krievijas intereses nostiprināja arī impērijas Rietumos – Igaunijas, un visas Eiropas “viskrieviskākajā” pilsētā Narvā. Stāvot pie Narva-1 robežšķērsošanas punkta, dzirdam par to sarunājamies garlaikotus taksometra šoferus. Daži no viņiem gaida Putina ierašanos Igaunijā, daži rauc pieri un saka – tas nemaz nav iespējams. Šķiet, ka pilsētā ikdiena turpina ritēt savu gaitu. Kad taujājam viņiem par ukraiņu pieplūdumu, izskan jautājums – “Kur tad ir tie ukraiņi? Narvā viņu nav!” Patiesi, Narvā šobrīd apmetušies vien 600 ukraiņu, kam pilsētā ir radi vai paziņas. Narvā bēgļu izmitināšanas infrastruktūras nemaz nav. Lielākā daļa no 40 tūkstošiem ukraiņu, kas pieteikušies bēgļa statusam Igaunijā, atrodas Tallinā vai Tartu.

Pilsētu ģimene pameta jau 21. martā. Viņi izbrauca no Mariupoles uz piepilsētu, tuvāk jūrai. Tur bija sāļš ūdens, ko varēja vārīt un izmantot, lai nomazgātos. Pirms tam mēnesi – visu martu – viņi pavadījuši savas mājas pagrabā. Viņi gatavoja starp ēkas stāviem uz grila. Ūdeni katru rītu viņi gāja vākt uz aku. 1. martā Miša nokļuvis apšaudē – četrdesmit minūtes gulējis tranšejā. "Mani dzīvu apraka ar ķieģeļiem un zemi. Sieva stāvēja uz balkona, skatījās un raudāja. Kad tas bija beidzies, no manis piecus, septiņus metrus gulēja miris vīrietis. Viņš nepaspēja aiznest savai ģimenei ūdeni."

Tēmas
Uz augšu