Izteikšanās brīvība nav nekas neparasts, taču daudziem tā ir grūti saprotama joma, ticot, ka izteikšanās brīvības nodrošinājums ir kā atvērtas durvis visiem, kas vēlas ienākt. Līdzīgi domāja Facebook Marks Zakerbergs, taču „aplauza spārnus“ paša radītajā komunikācijas anarhijas kosmosā. To ir sapratis pasaules bagātākais elektroautomobiļu ražotājs Īlons Masks, kurš impulsīvi vēlējās iegādāties mikroblogu Twitter un tikai pēc krietna brīža sapratis, ka jārīkojas prātīgi. Jo izteikšanās brīvības patiesā aina ir daudz citādāka un komplicētāka, nekā no malas izskatās. Ne viss ir zelts, kas spīd. Atverot izteikšanās brīvības anarhijas vārtus, pirmie troņus ieņems bandīti un manipulētāji. Ar komunikācijas brīvību ir tāpat kā ar pārdošanu – veikalus nedrīkst atstāt bez pārdevēja un signalizācijas, jo citādi visu nozags. Ieskaitot patiesības monopolu.

Saturs, kuru piedāvā šodienas saruna, ir sekls, jo meli dominē. Atliek vai nu pievērt acis uz meliem, kurus ievazājusi seklā publiskā saruna masu komunikācijā, vai pateikt patiesību un saņemt spērienu, kas piespiež izlidot no saziņas ārā pa pieskari. Tad ieslēdzas tā saucamā kancelkultūra jeb izslēgšanas metode. Tādējādi veidojas daudzas interneta draugu kopas, kurās dalībnieki pieņem noteiktu nepatiesību vai melus kā normu (taisnību) un dzīvo tālāk maldos ļoti apmierināti. Šajās „draugu grupās“ eksistē gan baudas sasprindzinājums, gan arī baiļu risks tikt „izgrūstam ārā“. Tā kā nav nekādu satiksmes noteikumu, kas mēdz regulēt transporta komunikāciju, lai izvairītos no sadursmēm, un nav arī ētikas vai pieklājības kodeksa, kas pieprasa ievērot respektu pret dažādu viedokļu paudējiem, tad vienīgais regulējošais mehānisms ir tā saucamā kancelkultūra. Tā nozīmē bloķēšanu un izsaldēšanu pret tiem, kas neiederas. Šis aspekts liek uzmanīgāk papētīt saistību starp demokrātiju un izteikšanās brīvību.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X