Krievijas uzbrukums Ukrainai met jaunu gaismu uz problēmām, kurām agrāk nebija nekāda sakara ar kariem. Proti – uz energopolitiku. Diskutablie gāzes vadi, kurus Putins savulaik izvilka pa Baltijas jūras dibenu, - Nord Stream 1 un Nord Stream 2 - ir šodien kļuvuši par skarbu kara ieroci. Putinam izdevies padarīt eiropiešus atkarīgus no gāzes vada. Viņš stabulē, un pārējie dejo. Ja pārtrauc spēlēt (aizgriež gāzes vada krānu), tad viss pagalam.
Jūnija sankcijas
Pirms diviem mēnešiem Eiropas Savienība publiskoja sesto sankciju paketi pret Krieviju. Ar šo Krievijas iespējas eksportēt naftu un degvielu uz Eiropu būtiski samazinājās. Septītā pakete veltīta dabas gāzes eksporta ierobežojumiem. Taču daudzi novērotāji uzskata, ka to būs gandrīz neiespējami realizēt, jo atkarība no krievu dabas gāzes daudzviet ir milzīga. Domāju, ka nekas nav neiespējams. Šis eksports jau tiek ierobežots. Piemēram, Vācija atteicās no otrā gāzes vada (Nord Stream 2) izmantošanas un kopuzņēmums tāpēc nonāca uz bankrota sliekšņa. Tātad šis gāzes vads, kas sastāv no divām metru platām caurulēm, stiepjoties no Ustjlugas Krievijā uz Lubminu Vācijā, šodien guļ Baltijas jūras dibenā neizmantots. Taču Nord Stream 1, kuru atklāja agrāk (2011-2012) (un tas ir apmēram tieši tāds pats, tikai sākas Krievijas okupētajā somu Vīborgā (Vīpuri), joprojām piegādā Krievijas gāzi eiropiešiem.