Itālijā kopš Otrā pasaules kara ir bijuši gandrīz 70 dažādi valdības sastāvi. Tāpēc itāļu politikas pazinējiem nav brīnums, ka šī valsts, kura ir arī trešā lielākā ekonomika Eiropas Savienībā, teju vienmēr ir soļa attālumā no kārtējās valdības krīzes. Tomēr šobrīd, kad straujās inflācijas rezultātā paaugstinātās procentu likmes īpaši apdraud valstis ar lieliem parādiem, kārtējais politiskais satricinājums Itālijai nebūt nebija vajadzīgs, un tas draud ietekmēt arī visas eirozonas stabilitāti.
Kopš pēdējām parlamenta vēlēšanām 2018. gadā, kurās necerēti triumfēja populistiskā Pieczvaigžņu kustība, Itālijas valdībā nepārtraukti nācies meklēt teju neiespējamus kompromisus. Kustībai, kuras galvenais ideoloģiskais vadmotīvs ir iestāties pret visām pārējām, bijis jāmēģina sastrādāties ar citām partijām, bet tā rezultātā šo četru gadu laikā valdību veidojošās koalīcijas sastāvs mainījies jau trīs reizes. Pēdējā cerība saturēt koalīciju kopā bija likta uz mierīgo baņķieri Mario Dragi, taču pēc pusotra gada premjerministra amatā arī tautā iesauktā “Super Mario” koalīcija izjuka, un esošais parlaments atzīts par nespējīgu izveidot stabilu valdību.