Neiedziļinoties vēsturiskajā kontekstā, varētu, protams, uzreiz paziņot, ka tā ir klaja dzīvnieku izmantošana un, atkarībā no saimnieka, iespējams, arī mocīšana. Kā gan vēl citādāk varētu nodēvēt aktivitāti, kuras ietvaros zvēriņiem nākas neskaitāmas stundas cepināties karstā saulē, lai ik pa laikam rāptos kalnā, savā mugurā stiepjot tūristus, kuri, pieštopējušies tādus grieķu labumus kā girosu, baklavas un kataifi, sver par pāris kilogramiem vairāk nekā pirms brīvdienām? Nemaz neminēšu it kā omulīgos, tomēr dažbrīd tik negantos grieķu onkulīšus ar nūjām, kas nereti nozib gaisā un atsitas pret mūļa gūžu. Santorini mūļu un ēzeļu saimnieki bieži iekuļas skandālos ar dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, kuriem ir izdevies panākt tūristu svara ierobežojumu, lai pasargātu mūļu muguras no traumām un pārslodzes. Dzīvniekus mocīt nedrīkst, tas ir skaidrs. Tomēr neviens velns nav tik melns, kā to mālē, un katrai monētai ir divas puses.