Kad 1994.gada rudenī ar nedēļas starplaiku Rīgā nogalināja divus policistus, visā valstī sākās plaša mēroga slepkavu meklēšana. Drīz vien tika aizturēti pieci 17 līdz 25 gadus veci jaunieši, kas trīs gadus nesodīti bija zaguši, laupījuši un slepkavojuši. Kriminālistikas vēsturē tā iegāja kā Lācekļa-Bertmaņa grupas lieta. Bandā bija 17 un 19 gadus vecas meitenes.
Operatīvu noziedznieku aizturēšanu apgrūtināja tas, ka viņi pārvietojās tikai naktī un šāva bezjēdzīgi, ar infantilu bezrūpību nogalinot cilvēkus. Kad noziedzniekus izsludināja meklēšanā un viņu portreti parādījās televīzijas ekrānos, trīs vīrieši un divas sievietes slēpās bezpajumtnieku apdzīvotos pakšos un pagrabos. Kad 1994.gadā, pēc dažu mēnešu meklēšanas aizturēja, izmeklētāji sacīja, ka jaunieši bija zaudējuši "cilvēcisku seju". Neviens no viņiem iepriekš nebija sodīts. Grupas līderis Rolands Lāceklis-Bertmanis, kuram tiesas laikā bija 23 gadi, bija gara auguma, fiziski spēcīgs, ar gaišu matu cirtu, kas krita pār pieri, un caururbjošu, nekaunīgu skatienu. Tie, kas piedalījās tiesā, viņu raksturoja kā izskatīgu. Viņa nepilngadīgā sieva Marika izskatījās pēc bērna, arī 19 gadus vecā noziedznieku līdzdalībniece Taņa ar blondo matu mudžekli radīja nenobrieduša cilvēka iespaidu
