Kā rīdzinieki salauza kultūras nama dīvānu un baudīja ēdienu "tālajā" Latgalē
Foto: Elīna Kursīte
Elīna Kursīte
, antropoloģe
Kā rīdzinieki salauza kultūras nama dīvānu un baudīja ēdienu "tālajā" Latgalē
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Neko jaunu nepateikšu, sakot, ka uz Latgali vienmēr jābrauc ar tādām biksēm, kurām ir gumija. Ciešās džinsas var atstāt mājās Rīgas festivāliem vai Kurzemes izbraucieniem. Braucot uz Latgali, katrs zinošs cilvēks saprot, ka atbrauks mājās ar kreklu, uz kura nopilējis kāds taukumiņš, un tās pašas bikses ar gumiju būs kļuvušas “drusku par mazu”.

Neko jaunu nepateikšu, sakot, ka uz Latgali vienmēr jābrauc ar tādām biksēm, kurām ir gumija. Ciešās džinsas var atstāt mājās Rīgas festivāliem vai Kurzemes izbraucieniem. Braucot uz Latgali, katrs zinošs cilvēks saprot, ka atbrauks mājās ar kreklu, uz kura nopilējis kāds taukumiņš, un tās pašas bikses ar gumiju būs kļuvušas “drusku par mazu”.

Lūk, tā nu es, braucot ekspedīcijā uz Viļakas apkaimi, biju gudra un ņēmu līdzi tikai tādas dikti plandošas kleitas, kurās skaidrs, ka apēstie labumi nebūs redzami vismaz pilnīgi uzreiz.

Viļakas apkaime sagaidīja pavisam labi – jau pirmajā vakarā, ko mēs, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes tradicionālās kultūras un mutvārdu vēstures ekspedīcijas dalībnieki, pavadījām pilī, kur vietējie viļakieši bija nokrāvuši pilnu galdu – ar paštaisītu izcilu gaļu (būsim godīgi - tas bija speķītis, bet kurš tad baigi ies piesieties), Jāņu sieru (tādu, no kura citi Jāņu sieri var tikai pamācīties) un debešķīgu pašceptu maizi (to mums cepa Viļakas skolas direktore).

Tēmas
Uz augšu