Krievijas ardievas kosmosam; Veba teleskops meklēs “Planētu X”
Foto: Reuters / Scanpix
Evija Hauka
, TVNET | Klik žurnāliste
Krievijas ardievas kosmosam; Veba teleskops meklēs “Planētu X”
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 4

Molekulas planētu atmosfērās, Visuma pirmsākumus, milzu planētas, Zemes līdzinieces un, kas zina, varbūt pat noslēpumaino “Planētu X” jeb  9. planētu. To visu tuvākajās desmitgadēs pētīs Džeimsa Veba teleskops - pasaulē jaudīgākā un dārgākā kosmiskā observatorija. Par izrāvienu kosmosa izpētē, ko iezīmē Veba teleskopa pirmie attēli, kosmosa ekonomiku, Mēness “apdzīvošanu”, uz kuru mērķtiecīgi virzāmies, un apdraudējumu, ko kosmosa pētījumiem rada Krievija, saruna ar IT speciālistu, astronomijas entuziastu, žurnāla “Zvaigžņotā Debess” redkolēģijas locekli Raiti Misu.

10 miljardu ASV dolāru izmaksājušā Džeimsa Veba teleskopa starts tika vairākas reizes atlikts, un, kad tas pērnajos Ziemassvētkos beidzot notika, elpu aizturēja ne tikai profesionāli astronomi. Kad plašāka sabiedrība ieraudzīja pirmos teleskopa uzņemtos Visuma dzīļu attēlus, tie radīja sajūtu, ka pasaules vēsturē ir atšķirta jauna lappuse.

Iecere, ka vajadzīgs jaudīgs kosmiskais teleskops, kas strādātu infrasarkanajā spektrā, ļaujot ieskatīties Visuma pagātnē, radās 90. gadu vidū. Visums izplešas, tāpēc notiek tā sauktā sarkanā nobīde - tālo objektu starojuma spektrāllīniju viļņi izstiepjas garāki, tātad no redzamās gaismas nobīdās infrasarkanās gaismas spektrā, un tieši infrasarkanā gaisma ir jāskatās, lai ieraudzītu Visuma pagātni. Džeimsa Veba teleskopa būve aizņēma desmit gadus - viss tika izdarīts ļoti precīzi. Un rezultāts ir lielisks! Teleskops strādā pusotra miljarda km attālumā no Zemes, tā sauktajā Lagranža punktā L2 - vietā, kur Saules un Zemes gravitācija izlīdzinās, tāpēc lai tur noturētos, nevajag daudz spēka, līdz ar to dzinēji patērē maz degvielas.

Cik ilgi Veba kosmiskā laboratorija turpinās darbu?

Te ir interesanta lieta – bija plānots, ka 10 gadus, bet, pateicoties Ariane 5 nesējraķetei, kas teleskopu ļoti precīzi ievadīja orbītā, teleskops, dodoties uz savu darba vietu, patērēja mazāk degvielas, nekā bija plānots, tas varēs strādāt 20 gadus.

Raķetē teleskops bija salocīts gluži kā origami. Lai sāktu strādāt, tas lēnām pakojās vaļā, veicot vairāk nekā simts kritisku soļu. Tiem, kas sekoja līdzi, bija par ko uztraukties.

Bet teleskopam jau gadījusies ķibele - tajā ietriecās neliels meteorīts.

Par to, ka tas notiks, neviens nešaubījās. Teleskopa primārais spogulis ir salikts kopā no 18 mazākiem sešstūra formas spoguļiem. Tie ir izgatavoti no berilija un pārklāti ar plānu zelta kārtiņu, lai labāk atstarotu uztverto. Katrs galvenā spoguļa elements ir kustināms, un to var pieregulēt ļoti precīzi, līdz dažiem nanometriem. Ja spogulī trāpa mikrometeorīts un to mazliet izmaina, segmentu var pieregulēt atpakaļ, lai tas iekļaujas spoguļa kopējā optiskajā sistēmā. Pēc mikrometeorīta trieciena vienam no 18 sešstūra formas spoguļiem nedaudz mainījās parametri. Tomēr šobrīd jau saņemtie attēli liecina, ka teleskopa faktiskās spējas pārsniedz iepriekš paredzētās.

Vai teleskopam uz Zemes ir "šoferis"?

Zinātnieki, kuriem vajadzīgi kosmiskie novērojumi, "gaida rindā", kad varēs izmantot teleskopa iespējas saviem pētījumiem. Tikai neliela daļa projektu tiek pieņemti, jo teleskops ir noslogots - tā darbs tiek saplānots ilgāku laiku uz priekšu. Programmu teleskops izpilda autonomi: pagriežas, nofotografē un tā tālāk. Informācija no Zemes uz observatoriju un, galvenais, no observatorijas uz Zemi tiek raidīta pa radioviļņiem, līdzīgi kā tas notiek visām kosmiskajām misijām. Piemēram, starpplanētu zonde Voyager atrodas ārpus Saules sistēmas, bet ar to notiek radiokomunikācija.

Tas nekas, ka signāls iet vairāk nekā 17 stundas.

Ja ir pareizas frekvences un piemērotas antenas, radioviļņus var uztvert ļoti tālu.

Ņemot vērā, ka Veba teleskops ir viens no ilgāk gaidītajiem un jaudīgākajiem - runā, ka tas spētu reģistrēt biti 500 000 km attālumā, - kādus Visuma noslēpumus cer izzināt zinātnieki?

Sapņainu gaidu nav, jo tiem, kas piedalījās Veba projektā, ir skaidrs, kā pavērst instrumentus pret noteiktiem Visuma objektiem un nokalibrēt. Tomēr attēli, ko sūta teleskops, paši par sevi ir pārsteidzoši. Neviens nezināja, tieši kādi tie būs, bet zināja, kas tajos būs. Šobrīd gan vēl ir aktīvās novērojumu fāzes pats sākums. Ja salīdzina ar Habla kosmiskā teleskopa attēliem, tad Veba sūtītie ir līdzīgi, bet ar labāku izšķirtspēju.

Lūk, piemērs: lai sabildētu tālās galaktikas, Habla teleskopam vajadzēja divas nedēļas, respektīvi, šāds bija ekspozīcijas laiks, bet Vebam tālo galaktiku apkopojums aizņēma divas nedēļas. Plus rezultāts! Šis piemērs parāda izrāviena lielumu.

Foto: Reuters/ScanPix

Kādas ir Habla pēcteča pētījumu tēmas?

Ir pētījumu programmas, kas saistītas ar zvaigžņu un planētu dzimšanas procesu. Nozīmīgi pētījumi būs veltīti agrīnajam Visumam.

Ar Veba teleskopu iespējams ieskatīties kosmosa vēsturē - 300 līdz 400 miljonus gadu pēc Lielā sprādziena, kas ir tuvu ekspansijas fāzei.

Ne pēdējā iespēja ir pētīt Saules sistēmas objektus, kas ir tālu no Zemes, un citplanētu atmosfēru.

Vai tas nozīmē, ka zinātnieku rīcībā ir instruments, kas palīdzēs identificēt molekulas citplanētu atmosfērās?

Mēs zinām vairākus tūkstošus citplanētu. Visbiežāk tās nosaka ar tranzīta metodi, proti, skatās uz zvaigzni un tad kādā brīdī tās spožums gandrīz nemanāmi, bet mazinās. Pēc tā pētnieki zina, ka zvaigznes disku šķērso planēta. Kad planēta iet pāri zvaigznes diskam, zvaigznes gaisma spīd cauri planētas atmosfērai. Atkārtoti pētījumi ļauj noteikt, cik ātri planēta apriņķo zvaigzni, un tātad zināt, kad planēta pār zvaigznes disku ies nākamreiz. Izmantojot spektrogrāfijas metodi, iespējams noteikt planētas atmosfēras sastāvu, piemēram, saprast, ka tajā ir skābeklis un ūdens. Jupitera tipa (ļoti lielu, gāzu gigantu) planētu atmosfērās ūdens un tvaiks ir konstatēts, tomēr tādu planētu, kur mūsu izpratnē varētu būt dzīvība, līdz šim nav. Tomēr Veba teleskopa spēju limits ļauj paskatīties uz Zemes lieluma planētu atmosfērām.

Tātad mazām?

Jā, ja Zemi salīdzina ar Jupiteru, kas ir lielākā planēta Saules sistēmā. Ir ideja atrast planētas ar cietu virsmu, kas nav gāzu giganti kā Jupiters un kuru atmosfēras pēc sastāva ir tādas, ka uz tām varētu mēģināt dzīvot. Mērķis ir labāk izzināt arī Saules sistēmas tālās planētas - Jupiteru, Urānu, Saturnu, Neptūnu. Kosmiskā zonde tiem ir palidojusi garām, uzņēmusi dažus attēlus, un tas arī viss no tuvumā veiktajiem novērojumiem. Ja Jupitera un Saturna misijas ir bijušas, tad Saules sistēmas ārējās planētas nav tuvplānā daudz pētītas.

Vai Veba teleskops varētu palīdzēt izpētīt Saules sistēmā no citām zvaigžņu sistēmām nonākušus asteroīdus?

2017. gada oktobrī tika noteikts objekts no citas galaktikas, kas izlidoja cauri Saules sistēmai.

Tas bija pirmais piefiksētais, bet ne pirmais, ne pēdējais, kas nonācis Saules sistēmā.

Ja tuvotos objekts no citas galaktikas, domāju, ka saspringtajā Veba grafikā atrastos laiks tā novērošanai.

Tas nozīmē, ka objekti no tālā kosmosa ir reti viesi? Vai mēs būtu vairāk apdraudēti, ja tie biežāk tiktu novēroti Saules sistēmā?

Mēs nevaram apgalvot, ka šādi objekti Saules sistēmā ir reta parādība. Ierobežotas ir mūsu novērošanas iespējas, tāpēc mēs tos reti fiksējam. Ja Saules sistēmā iekļūtu kāds liels objekts no tālienes, tas tiktu reģistrēts, jo visa debesu juma novērojumu projektu “sietam” tie nepamanīti netiktu cauri. Cits jautājums ir par mazajiem, bet tie nav tik bīstami.

Vai kādu tālo galaktiku objektu esam "noķēruši" un nojaušam, no kā tas sastāv?

No Visuma novērojumu vēstures viedokļa šādi novērojumi ir tikai nesen sākti. Pirms dažiem gadiem ieklīdušajam "viesim" tika noteikts sastāvs, un tas līdzinājās Saules sistēmas objektu sastāvam, jo tāpat bija veidots no akmens iežiem un, iespējams, metāla, bet uz tā nebija ūdens. Tomēr Visumā visu pamatā veido ūdeņradis, hēlijs un smagāki elementi - akmeņi vai arī metāli tīrā veidā. Vispār planetārajiem ģeologiem šobrīd ir darba pilnas rokas, jo datus sūta Marsa visurgājējs, ir akmeņi no Mēness, ko pētīt.

Asteroīdi ir gluži vai dārgumu krātuve. Uz tiem ir, piemēram, urāns, niķelis, dzelzs, zelts, dažādi citi elementi. Uz Zemes šos izrakteņus ir grūti iegūt, jo iegulas atrodas dziļi. Kalnrūpniecībai uz asteroīdiem būtu reāla atdeve.

Te ir cita lieta. Kaut ko no Zemes pacelt orbītā ir dārgi – viena kilograma nogādāšana orbītā izmaksā vairākus tūkstošus dolāru. Bet ūdeni var iegūt no komētām un asteroīdiem. Arī uz Mēness var atrast ūdeni. Turklāt no Mēness to var viegli pacelt, jo Zemes pavadoņa gravitācija veido tikai 1/6 daļu no Zemes gravitācijas.

Pirmais solis kosmosa ekonomikā būs resursu iegūšana uz vietas - sākot ar ūdeni, metāliem un smiltīm.

Tas ir būtiski, lai realizētu cilvēces mērķi - nokļūšanu uz Marsa. Vispirms gan jārealizē NASA programma “Artemis” (Artemīda), kuras ietvaros tiks izveidota pastāvīga apmetne uz Mēness.

Antarktīdā tiek plānota "Marsa nometne", ar domu, ka cilvēki tur kādu laiku padzīvos izolācijā līdzīgi kā uz Marsa. Tomēr šādi projekti mūs maz pietuvina apstākļiem uz Marsa - var izpētīt psiholoģiskos, tehniskos aspektus, bet neko vairāk. Nometne uz Mēness jau būtu nopietns projekts - pirmais etaps pirms došanās uz Marsu.

Īlona Maska “Space X” ir gatava nogādāt astronautus uz Zemes pavadoņa jau 2024. gadā. Vai tas ir reāli, ka pēc trim gadiem cilvēce būs uz Mēness?

Vispirms "Artemīda" realizēs izmēģinājuma lidojumu bez cilvēkiem, bez nosēšanās, lai tehniski pārbaudītu kuģi. Sekos otrais izmēģinājums - pilotējams lidojums apkārt Mēnesim. Un tikai tad pilotējams lidojums ar nosēšanos. Iespējamais laiks ir 2026.gads. bet tas ir tikai plāns. Iespējams, tas tiks pārcelts uz 2030.gadu.

Tomēr ar katru dienu iecere iegūst aizvien reālākus apveidus. Raķete ir gatava - tā gaida uz starta platformas.

Mēness apguve notiks, uzbūvējot orbitālo staciju, līdzīgu, bet mazāku nekā SKS, kas riņķos ap Mēnesi. Uz to reizi gadā lidos apkalpe, kas no stacijas realizēs nolaišanos uz Mēness. Salīdzinot ar Apollo dažu dienu misijām, cilvēki uz Mēness virsmas uzturēsies ilgāku laiku - vismaz nedēļu.

"Roskosmos" pēc 2024. gada izstāsies no Starptautiskās kosmosa stacijas (SKS) projekta, kurā bija kopš pirmsākumiem - 24 gadus, un tas nozīmē, ka ar Krieviju "viss ir slikti". Krievi būvēs savu staciju?

Krievijai raksturīga vēlmju domāšana. Valsts federālajā budžetā tādas naudas nebūs, jo stacijas būve izmaksā miljardiem dolāru.

Tomēr Krievijas aiziešana no SKS, izstāšanās no starptautiskiem projektiem, ir traģiska vēsts, jo valstu sāncensība, bet vienlaikus sadarbība kosmosa izpētē bijusi ilgstoša - tā nepārtrūka arī Aukstā kara laikā.

SKS ir nenovērtējams resurss.

Jau vairāk nekā 20 gadus nav bijusi diena, kad visi cilvēki atrastos uz Zemes. SKS vienmēr ir apkalpe. Nu tas kādā brīdī var beigties.

Kāpēc?

Kad Krievija izstāsies no Starptautiskās kosmosa stacijas, būs jautājums par stacijas nākotni, jo puse moduļu pieder Krievijai. Arī Krievijas pilotējamo lidojumu nākotnes aina rādās bēdīga neskaidrās SKS nākotnes dēļ. Šobrīd ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Latvijas uzņēmums Eventech, kas ražo augstas precizitātes taimerus, bija iesaistīts Roskosmos un Eiropas Kosmosa aģentūras kopīgā projektā, kurā tika izstrādāts Mēness nolaišanās kosmiskais aparāts. Nu šis projekts ir pilnībā izbeidzies, jo ESA pārtrauca visu sadarbību ar Roskosmos. Šobrīd tiek meklētas jaunas sadarbības iespējas Eiropas Kosmosa aģentūras projektu ietvaros.

Tēmas
Uz augšu