Mana otrā puse - cik bieži tā sakām par savu partneri, cerot, ka ar šo cilvēku pavadīsim visu savu atlikušo dzīvi. Diemžēl statistika liecina, ka iespējamība tam piepildīties ir tikai 50% - pat tad, ja esam jau uzņēmušies saistības un vēlamies radīt ģimeni. Nemaz nerunājot par parastām attiecībām. Neskatoties uz statistiku, spert soli un izšķirties ir neparasti grūti arī tad, ja šīs attiecības ir sāpīgas. Kāpēc? Par to Lietuvas portālam "15min.lt" stāsta psiholoģe Genovaite Petroniene. Viņa sarunā piedalās kā neiroizglītības speciāliste.

Man, strādājot par neiroizglītības speciālisti, bieži sanāk saskarties ar tamlīdzīgiem gadījumiem. Lielākā daļa klientu arī atnāk uz terapiju tāpēc, ka ir problēmas attiecībās. Tādos gadījumos vienmēr jautāju - kāds labums ir būt attiecībās? Katrai darbībai vienmēr ir sekundārs labums, jo mūsu smadzenes ir ļoti slinkas, tās taupa enerģiju un nedara neko tādu, ko patiešām nevēlas.

Katram mūsu lēmumam ir motīvs, bet šis motīvs var būt tik slēpts, ka cilvēks to neredz. Piemēram, sievietei jau sen nav nekā kopīga ar savu vīru, atšķiras viņu intereses, sievieti kaitina gandrīz viss, ko vīrs dara, un katrs pat dzīvo savā istabā. Sieva visu laiku ir dusmīga uz vīru, viņu terorizē, viņš no tā cieš, bet abi nešķiras. Tomēr kādu dienu vīrs atrod citu sievieti un aiziet pie viņas dzīvot. Sievai tas ir šoks, jo viņa nav sagatavojusies šķirties, viņai ir bijis ļoti ērti šādi dzīvot - vīrs viņu uzturēja finansiāli, visur viņu laida, pieskatīja abu mazo bērnu...

Komentāri (2)CopyLinkedIn Draugiem X