"Mums ieteica nesūtīt bērnu latviešu bērnudārzā." Kā Latvijā dzīvo Baltkrievijas emigranti (6)

Foto: Paula Čurkste/LETA, Shutterstock, TVNET kolāža
Artūrs Bikovs
, TVNET | KLIK žurnālists
CopyLinkedIn Draugiem X

Šonedēļ apritēja divi gadi kopš Baltkrievijas protestiem, ko izraisīja masveida falsifikācijas prezidenta vēlēšanās. Represijas, kas sekoja mītiņiem, daudziem lika pamest valsti. Daļa baltkrievu emigrēja uz Latviju. TVNET tiešsaistes žurnāls KLIK nolēma tikties ar dažiem no viņiem, lai pārrunātu, kā viņiem šeit klājas.

Marina piedzima nelielā pilsētā Baranavičos, Baltkrievijas rietumos, bet jau septiņu gadu vecumā viņas ģimene pārcēlās uz Minsku. Pēc universitātes viņa sāka strādāt par radiācijas drošības speciālisti zinātniskās pētniecības institūtā. Neskatoties uz prestižo amatu, viņas alga bija vien 300 eiro. Pēc Baltkrievijas standartiem savu dzīves līmeni viņa vērtēja kā vidēju. Lai gan vīram bija neliels uzņēmums, ģimenes ienākumu, piemēram, nepietika ikgadējam atvaļinājumam.

Tiesa, finansiālais stāvoklis ne bija galvenais iemesls, kas mudināja Marinu piedalīties 2020. gada protestos.

“Es nekad neesmu atbalstījusi šo valdību. Jau 15 gadu vecumā man bija pirmās aizturēšanas,” skaidro viņa.

Neskatoties uz ilggadējo pretestību Lukašenko režīmam, pirmo reizi par novērotāju vēlēšanās viņai izdevās kļūt tikai pirms diviem gadiem. Šim nolūkam viņa speciāli paņēma atvaļinājumu. Tomēr tas nepalīdzēja: dienu pirms balsojuma zvanīja no augstākās vadības. Viņi pieprasīja steidzami ierasties darbā svētdien — pirmo reizi 13 gadu laikā. “Man zvanīja arī kolēģi. Viņiem teica: ja es nenākšu, notiks kaut kas ļoti šausmīgs,” stāsta Marina. Beigu beigās viņa šo lūgumu ignorēja, un, protams, nekas nenotika.

Kas attiecas uz situāciju iecirknī, viss noritēja diezgan mierīgi, bet balsis, protams, tika viltoti. Tieši masveida falsifikācijas kļuva par galveno protestu iemeslu. “Pirmās trīs dienas kaut kā nesanāca piedalīties, jo pilsēta bija bloķēta. Nav skaidrs, ko darīt, kur iet. Nebija ne organizācijas, ne interneta,” atceras Marina.

Taču jau tad sākās pirmās aizturēšanas un policijas vardarbība, viņa piebilst.

Arī Marina saskārās ar represijām. “Man, tā sakot, sāka draudēt. Apkārtējie brīdināja, ka man jādodas prom. Mums institūtā ir VDK nodaļa, un, protams, viņam ļoti nepatika viss, ko es darīju ārpus darba." Kādā brīdī viņas caurlaide tika bloķēta, un vadība praktiski atteicās ar viņu runāt. Tajā pašā laikā saskaņā ar likumu viņu nebija iespējams atlaist, tāpēc mēģināja vienkārši “izspiest”.

Laika gaitā situācija pasliktinājās, un vienā brīdī jau sāka draudēt cietumsods. “No Zinātņu akadēmijas uz darbu ieradās VDK. Viņi apsprieda dažus jautājumus, bet minēja arī manu uzvārdu. Cilvēki, kas tur bija, stāstīja, ka pret mani varētu ierosināt nopietnu lietu un beigās pat par politieslodzīto neatzīs,” saka Marina.

Uzzinot to, viņa nolēma emigrēt kopā ar vīru un diviem bērniem.

Komentāri (6)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu