Pēdējo pāris gadu laikā pierasts, ka tie, kas visskaļāk un visintensīvāk par kaut ko sūdzas, ir paši lielākie stulbeņi. Tad viņiem sejas maskas pārāk grūti uzvilkt un tās apdraud viņu cilvēktiesības, tad vakcīnas nepatīk, tad Levits ar Kariņu kaut kādu mistisku režīmu izveidojuši. Vienmēr kaut kas ir slikti.

Normālā sabiedrības daļa visu laiku ir dzīvojusi absolūti identiskos apstākļos un režīmos, bet kaut kā tomēr ir spējusi ar visu tikt galā, nemeklējot vainu pilnīgi visos, neskaitot sevi. Tomēr vadzis ir diezgan pilns, un arī es vēlos preventīvi nedaudz pasūdzēties.

Bija pilnīgi skaidrs, ka Ukrainas karš ir smagu ekonomisku sūdu priekšvēstnesis un neviens no tā neizbēgs. Nepārprotiet – joprojām pieturos pie uzskata, ka mums jābūt laimīgiem, ka šis karš notiek Ukrainā, nevis Latvijā, un visi lādiņi trāpa nevis mūsu mājām un ģimenēm, bet gan mūsu maciņiem.

Lai arī cenu kāpums bija neizbēgams un likumsakarīgs, tas, par ko gribas pasūdzēties, – pārāk neizskatās, ka valsts līmenī kaut kas tiek darīts, lai to kaut vai nedaudz risinātu.

Komentāri (5)CopyLinkedIn Draugiem X