Gaismu sauca, gaisma ausa - iespējams, iedvesmojošākā saruna un pasākums šogad
Foto: No personīgā arhīva.
Luīze Lote Āboltiņa
Gaismu sauca, gaisma ausa - iespējams, iedvesmojošākā saruna un pasākums šogad
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Inese Lukaševska ir cilvēks-orķestris, kura ar saviem veidotajiem projektiem ir nesusi Latvijas vārdu pasaulē, saņemot prestižas balvas savā jomā ne vienu reizi vien. Viņa stāv arī aiz akcijas "Gaismas krasts", kas norisināsies jau šosestdien, 3. septembrī, kurā sadejosies visu paaudžu Latvijas iedzīvotāji. Cik lielām darbaspējām ir jāpiemīt vienam cilvēkam, lai šādu pasākumu iznestu uz saviem pleciem ar nulles budžetu? Par pārcilvēciskām darbaspējām, savas zemes mīlēšanu un kopības garu TVNET tiešsaistes žurnālam "Klik" pastāstīja pati Inese.

Ar 24 stundām diennaktī ir krietni par maz

Izrādās, ka teiciens "mazs cinītis gāž lielu vezumu" ir patiess un ir par Inesi. Lai īstenotu "Gaismas krastu", ko ir iecere izplest Eiropas mērogā, ir nepieciešama viena Inese un trīs brīvprātīgas palīdzes. "Protams, es nerunāju šobrīd par tiem, kas ir radījuši mūziku vai horeogrāfiju, vai tādas lietas, bet pie organizatoriskajiem un producēšanas darbiem esmu viena pati kā virsproducente, bet jāsaka lielu paldies pašvaldībām, kuras arvien vairāk iesaistās."

Inese paralēli pamatdarbam un šim apjomīgajam projektam ar nulles budžetu audzina pusotru gadu vecu meitiņu. Muļķīgs jautājums, bet kā tas ir iespējams? Inese pasmejas: "Tā visgodīgākā atbilde ir - es nezinu. Tas ir līdzīgi, ka pēc tam, kad daudzi mani projekti ir atzīti par labākajiem pasaulē, man prasa - nu kā? Es ļoti godīgi atbildu, ka es nezinu. Protams, ir praktiskā puse, radošums, idejas, prezentācijas un daudz kas cits, bet, zinot tos apstākļus, es nezinu, es vienkārši laikam daru un nedomāju...

Tas, kas drīzāk traucē šim procesam, tas ir mans perfektums, jo es esmu absolūts perfekcionists, kam ik uz soļa seko iekšējie pārmetumi, ja viss nav ideāli. (..) Es vispār neko nemāku darīt pa pusei. Es tam vienkārši neredzu jēgu. Ja tu sevi dedzini, tad nodedzini līdz galam, vai arī tu vienkārši sēdi un, es atvainojos, pīpē vārtrūmē.

Piemēram, mākslinieks, kad iet uz skatuves, viņš sevi pilnībā nodedzina. Piemēram, dejotājs. Spānijā man nācās pastrādāt ar vienu brīnišķīgu flamenko teātri. Un tur bija viens dejotājs, kad viņš izgāja uz skatuves, viņš tik ļoti sevi nodedzināja, ka man likās, ka viņš mirs turpat uz tiem dēļiem.

Tāpat ir ar mums, ka katru reizi pie šādiem, teiksim, lielkalibra projektiem mēs zināmā mērā mirstam. Un tad atkal mēs mēģinām sevi no jauna likt kopā, jo esam sadalījuši sevī absolūtos reizinātājos, lai atkal jau nākamajā dienā celtos un kāptu uz tiem pašiem dēļiem un dedzinātu sevi no jauna.

Tāda jau ir arī dzīves jēga, jo emocijas ir mūsu gadsimta degviela un īstas emocijas, nevis falšas, jo mēs ļoti daudz meklējam to falšumu un man ļoti gribas atiet no tā falšā un gribas vairāk pietuvināties tam īstumam. Māksla un kultūra ir brīnišķīgs veids, kā to izdarīt, bet, man liekas, arī tādā sadzīviskā komunikācijā vienkārši būt sev pašam un nebaidīties paust emocijas, nedomājot, kāds es izskatīšos vai ko par mani padomās. Protams, mums gribas uzcelt tās robežas, bet dažreiz tās vajag nojaukt un atļauties būt ievainotam.

(..) Un tas arī iedvesmo citus darīt, pārkāpt pāri robežām, ticēt pat tad, kad citi saka: nē, tas nav iespējams; jo vairāk būs tādi piemēri, jo es domāju, ka tas iedvesmos uz jauniem darbiem arī jauno paaudzi.

Tēmas
Uz augšu