“Latvietis apvainojas, ja viņu sūta bekot. Viņš grib iet bekot pats.” Šis mīļais citāts no grāmatas “Latvietis. 100 nacionālās īpatnības” raisa pārdomas. Sēņošana latvietim ne tikai ir vēdera bauda, bet arī kaislīgs azarts un satikšanās ar dabu. Sēņu smarža. Tā nāk vispirms. Reizēm gadās pa mežu staigāt laikā, kad sēnes neaug, bet smaržu jūti tāpat. Kopā ar sūnām, trūdošām lapām, mūžzaļām skujām, rasu, miglu un lietu sēnes veido neaizmirstamu aromātu. Micēlijs visu gadu dzīvo savu dzīvi uz koku saknēm, zem zemes vai koksnē, un tad kādu dienu ieraugām daudzkrāsainās cepurītes, sēņu augļķermeņus. Latvietis tad meklē grozu, sēņu nazīti, meža drēbes, un dodas sēņot.
Fragments no topošās sajūtu pavārgrāmatas “Četri gadalaiki latviešu virtuvē”. Raksti turpinājumos sadarbībā ar garsigalatvija.lv.
Sēnes mūsu senču ēdienkartē bijis viens no vissenākajiem pārtikas produktiem. Bet arī šodien, kad visas ēdamlietas varam nopirkt veikalā, meža sēnes ir gardums, no kura daudzi nav ar mieru atteikties.
Būs vai nebūs? Tāds ir jautājums