Vai Latvijai vajag augstas klases sportistus par katru cenu? Ir labi, ja tādi rodas pašiem, bet pārpirkt no ārzemēm viņus nevajag. Tāpēc neskumdina ziņa par to, ka mākslas vingrotāja Jeļizaveta Polstjanaja atteikusies pārstāvēt Latviju starptautiskos mačos Bulgārijā. 2018.gadā vingrotājai tika piešķirta Latvijas pilsonība, lai gan viņas otrā pase ir Krievijas un trešā Baltkrievijas. Jaunietes sašutumu izraisījis noteikums, ka vajag atteikties no Krievijas pilsonības, lai gan mēs pārējie zinām, ka šāda pilsonību kombinācija Latvijā netiek atļauta.

Sportisti bieži izmanto politiku savu idejisko mērķu sasniegšanai, un arī viņus izmanto lielvalstis un diktatūras sava pārākuma manifestēšanai. Sports jau sen vairs nav fiziskā kultūra, bet gan zirgu skriešanās sacensības, kurās nereti uzvar dopingā izmērcēti atlēti. Tie paši, kuri pēc karjeras beigām cieš no smagām, sporta laikā laikā izraisītām slimībām vai naudas trūkuma dēļ pārvēršas par bezpajumtniekiem. Tā notiek. Tikai par to medijos nav pieņemts runāt. Vienkārši tāpēc, ka lielais sports ir vajadzīgs lielvalstīm, lai pasaules čempionātu un olimpisko maču laikā manifestētu savu varenību un pārākumu pār citām lielvarām. Mazo valstu piedalīšanās šajās dinozauru kaujās reizēm atgādina skudras ambīcijas mēroties spēkiem ar ziloni. Nevienlīdzīga lielu un mazu valstu sacensība nav vajadzīga, jo neko nepierāda. Nevienam nav noslēpums, ka lielvalstīm sports ir ambīciju demonstrēšanas arēna, tāpēc finansējums un sportistu atlase tajās ir prioritāro pasākumu skaitā

Komentāri (7)CopyLinkedIn Draugiem X