Par kritušiem simboliem un to atstātajām rētām
Foto: TVNET kolāža
Toms Lūsis
, TVNET | KLIK publicists
Par kritušiem simboliem un to atstātajām rētām
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 44

25. augusts bija liela diena visai Latvijai un visiem, kas pirmām kārtām uzskata sevi par piederīgiem Latvijai un mīl šo valsti. Arī es šajā dienā īsi pirms pulksten pieciem, pēc daudzām gaidās pavadītām stundām, skaļi iekliedzos: “JĀ!” Bet pēc tam jau tā saviļņojuma pilno dienu bagātināju ar Latvijas basketbola izlases satriecošo uzvaru pār Turciju un ukraiņu supergrupas DakhaBrakha koncertu Mežaparkā.

Taisnības labad jāteic, ka abi pēdējie pārklājās un otro basketbola puslaiku noskatījos atkārtojumā. Draugs spēli komentēja: “Uzvara tāda, it kā turki to stabu būtu uzcēluši.” Visu notikumu kopums padarīja šo par vienu no Latvijai skaistākajām dienām, kāda pēdējo gadu laikā piedzīvota.

Bet atgriezīsimies pie Pārdaugavas trīsdesmit gadus strutojušās skabargas. Esmu no tās “jaunās” paaudzes, kas savulaik televīzijas ekrānā vēroja Skrundas lokatora uzspridzināšanu. Mazpadsmit gadu vecumā, protams, nebija pārlieku padziļinātas sajēgas par to, ko skatos, bet bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir kaut kas LIELS.

Tagad, liktenīgajā augusta dienā, tiešraidi skatījāmies kopā ar meitu, un es lieliski sapratu, ka arī viņai tas būs tieši tāds pats lokators, kura patieso nozīmīgumu viņa sapratīs tikai ar laiku. Vienīgi – atšķirībā no manis tā simbolisko nozīmi viņai būs jācenšas izprast no stāstiem un grāmatām, nevis pašas piedzīvotā. Un labi, ka tā.

Tēmas
Uz augšu