Nečīkstēt. Nesēdēt uz kakla. Būt pateicīgiem. Ukraiņu restorāna “SHO” stāsts
Ukraiņu restorāns SHO Foto: Jānis Škapars/TVNET
Nečīkstēt. Nesēdēt uz kakla. Būt pateicīgiem. Ukraiņu restorāna “SHO” stāsts
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 20

Kāds putniņš man pačukstēja, ka Bigauņciemā, vietā, kur vēl nesen  pandēmijā nīkuļoja, līdz aizvērās kāda kafejnīca, nu rosās īsts skudrupūznis! Un kā nu ne, jo nu jau trīs mēnešus kopš brīža, kad patvēruma meklētāji no Severodoneckas apmetās Latvijā, šo vietu, ko ukraiņi nokristījuši par “SHO”, ik dienu apmeklē lērums interesentu, bet tie, kas jau baudījuši viņu tradicionālo virtuvi, atgriežas atkal un atkal... Turp devāmies arī mēs, lai nogaršotu gan slaveno boršču, gan Kijivas kotleti un, protams, torti!  Jāsaka, ka beigās šī viesošanās izvērtās ne vien lielos vēderpriekos, bet arī nudien patiesi dvēseliskā sarunā, kas, kā zinām, ir tāds patiess balzams dvēselei!

Ieradāmies mēs darbdienas agrā pēcpusdienā, cerot, ka tad varētu būt norimis pusdienlaika trakums, bet vakariņotāji vēl nebūs ieradušies. Maldīgi! Piebraucot pie ukraiņu mājas virtuves restorāna "SHO" izkārtnes (mieru, mieru - pavisam drīz jau uzzināsiet, ko tas nozīmē, bet savas versijas tikmēr paturiet prātā), tik tiešām mūsu acu priekšā burtiski rosījās skudrupūznis. No attāluma jau redzams, ka teju visi galdiņi ir pilni. Ukraiņu virtuves baudītāji ir vecumā no maza ķipara, kura deguns knapi sasniedz galdu, līdz pat smalkiem biznesmeņiem uzvalkos un vienkāršiem sirmgalvjiem. Starp galdiņiem veikli un šķiet, ka arī nelielā paātrinājumā rosās viesmīļi – gan atnesot smaržīgo ēdienu šķīvjus, gan raiti novācot tukšos. Arī kāpnes, pa kurām tiek nesti pasūtījumi, netraucē šo veiklo satiksmi. Paliek iespaids, ka katrs zina, kas te notiek un kas jādara.

Tēmas
Uz augšu