Klāt kārtējais septembris, un bērni ar gladiolām ieradušies skolās. Turpat atgriezusies arī daļa no tiem alternatīvi apdāvinātajiem skolotājiem, kas iepriekš bija spiesti darbu pamest, jo Telegram grupiņu viltus ziņām uzticas vairāk nekā zinātnei. Dzīve it kā atgriezusies ierastajās sliedēs, bet gaisā virmo būtisks jautājums – uz cik ilgu laiku?
Un šogad pat bažīgāku dara nevis iespēja, ka sāksies ikgadējais pandēmijas vilnis ar raksturīgajiem ierobežojumiem. Nebūt ne. Šogad izskatās, ka pastāv visnotaļ augsta iespējamība, ka septembra beigās skolās gluži vienkārši nebūs skolotāju, jo būs sācies streiks.
Par tiem skolotāju streikiem vienmēr dalītas jūtas. No vienas puses, protams, skolotāji ir pelnījuši algu paaugstināšanu. Viņi ir pelnījuši normālas darba slodzes un neizdegšanu. No otras puses – mums joprojām gluži vienkārši ir pārāk daudz skolu. Par šo esmu rakstījis jau iepriekš, un nekas daudz nav mainījies.