30. augustā 91 gada vecumā nomira bijušais Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs. Lielākā daļa viņu piemin kā Nobela Miera prēmijas laureātu, kurš spēlēja svarīgu lomu Aukstā kara izbeigšanā un Dzelzs priekškara likvidēšanā. ANO ģenerālsekretārs novērtēja Gorbačovu kā unikālu līderi, kurš mainījis pasauli uz labo pusi. Bet kāpēc un par kādu cenu?
Pēc visiem šiem labajiem vārdiem rodas iespaids, ka Mihails pārņēma varu Padomju Savienībā un visu mūžu kaislīgi un nerimtīgi cīnījās, lai to sagrautu un iznīcinātu no iekšienes. Teju vai vienpersoniski izcīnīja bijušo PSRS valstu brīvību, lai mēs visi varētu izkļūt no padomijas važām un mums pavērtos ceļš uz Eiropu. Tāds caurcaurēm labais tēls. Tomēr tās ir diezgan lielas muļķības.
Lai arī Gorbačovs iesāka saimnieciskās un pārvaldes sistēmas pārveidošanu (perestroiku), viņš vienmēr bija pret Baltijas un citu Padomju Savienības valstu neatkarību. Pat nevis vienkārši bija pret mūsu neatkarību, bet visnotaļ izmisīgi cīnījās par to, lai mēs to neatgūtu. Šajā kontekstā aizgājēja slavināšana šķiet pagalam aplama.