1908. gada 3. aprīlī Karolīna Ulsone no miega pamodās pilnīgi citādākā pasaulē, nekā dzīvoja, dodoties gulēt. Viņa uzzināja, ka viņas māte ir mirusi, bet pārējie ģimenes locekļi bija neatpazīstami. Tad viņa ieskatījās spogulī. Karolīna bija gulējusi 32 gadus.

Viss sākās kādā 1876. gada februāra dienā, kad Karolīna, atgriežoties no skolas, gāja pār aizsalušu upi. Uz ledus viņa paslīdēja un stipri sasita galvu. Dažos ziņojumos pat vēstīts, ka krītot viņa ielauza ledu un ievēlās saltajā ūdenī, tomēr spēja tikt ārā no ūdens un nonākt mājās. Tur viņas tēvs ātri apskatīja meitu, tomēr neko vairāk par dažiem sasitumiem neatrada. Šķita, ka Karolīnai viss ir vislabākajā kārtībā.

Tā gan gluži nebija. Nākamajās dienās pēc nelaimīgā kritiena Karolīna sūdzējās par galvassāpēm un pieaugošām, nemitīgām zobu sāpēm.

Māņticīgie vecāki to nesaistīja ar kritienu, bet gan burvestībām, tāpēc, lai izdomātu, kā pestīt meitu no ļaunajiem spēkiem, viņi nosūtīja savu atvasi gulēt. Visiem par šausmām nākamajā rītā meitu nebija iespējams pamodināt. Viņa gulēja nākamos 32 gadus.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X