Ir pagājuši vairāk nekā seši mēneši, kopš Vācijas kanclers Olafs Šolcs uzstājās Bundestāga ārkārtas sesijā, lai runātu par Krievijas neprovocēto uzbrukumu Ukrainai. “Mēs dzīvojam pārmaiņu laikmetā. Un tas nozīmē, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk,” viņš norādīja. “Galvenais jautājums ir par to, vai spēks drīkst ņemt virsroku pār likumu… Un vai mūsu spēkos ir savaldīt tādus kara kūrējus kā [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins. Tam ir vajadzīgs mūsu pašu spēks. Jā, mēs esam pilnībā apņēmušies nodrošināt mūsu brīvību, demokrātiju un labklājību.”
Šolca runa, kurā viņš pasludināja Zeitenwende jeb “vēsturisko pagrieziena punktu”, izskanēja brīdī, kad Vācija piedzīvoja pamatīgu satricinājumu. Valsts bija lieciniece pilnīgam stratēģisko principu sabrukumam, kas aizsākās jau 20. gadsimta 60. gadu beigās ar toreizējā ārlietu ministra Villija Branta Ostpolitik jeb “Austrumu politiku” un tās galveno premisu Wandel durch Handel jeb “pārmaiņas caur tirdzniecību”. Bija cerība, ka komerciāla, kultūras un cita veida sadarbība ar esošajiem un potenciālajiem pretiniekiem galu galā veicinās savstarpēju tuvināšanos. Pēc 1989. gada daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs notikušās miermīlīgās politiskās pārmaiņas kļuva par normu.