Kādas politiskās pārmaiņas Vācijā nesis Krievijas iebrukums Ukrainā
Foto: EPA/Scanpix, Shutterstock, TVNET kolāža
Kādas politiskās pārmaiņas Vācijā nesis Krievijas iebrukums Ukrainā
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 5

Ir pagājuši vairāk nekā seši mēneši, kopš Vācijas kanclers Olafs Šolcs uzstājās Bundestāga ārkārtas sesijā, lai runātu par Krievijas neprovocēto uzbrukumu Ukrainai. “Mēs dzīvojam pārmaiņu laikmetā. Un tas nozīmē, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk,” viņš norādīja. “Galvenais jautājums ir par to, vai spēks drīkst ņemt virsroku pār likumu… Un vai mūsu spēkos ir savaldīt tādus kara kūrējus kā [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins. Tam ir vajadzīgs mūsu pašu spēks. Jā, mēs esam pilnībā apņēmušies nodrošināt mūsu brīvību, demokrātiju un labklājību.”

Šolca runa, kurā viņš pasludināja Zeitenwende jeb “vēsturisko pagrieziena punktu”, izskanēja brīdī, kad Vācija piedzīvoja pamatīgu satricinājumu. Valsts bija lieciniece pilnīgam stratēģisko principu sabrukumam, kas aizsākās jau 20. gadsimta 60. gadu beigās ar toreizējā ārlietu ministra Villija Branta Ostpolitik jeb “Austrumu politiku” un tās galveno premisu Wandel durch Handel jeb “pārmaiņas caur tirdzniecību”. Bija cerība, ka komerciāla, kultūras un cita veida sadarbība ar esošajiem un potenciālajiem pretiniekiem galu galā veicinās savstarpēju tuvināšanos. Pēc 1989. gada daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs notikušās miermīlīgās politiskās pārmaiņas kļuva par normu.

Taču Putina agresijas karš sagrāva šīs normas, liekot Šolcam pasludināt vienu no radikālākajiem politiskajiem pavērsieniem pēckara Vācijas vēsturē.

Neskaitot vēl citus plānus, viņa valdība ievērojami palielinās investīcijas bruņotajos spēkos, šim nolūkam izveidojot jaunu, īpašu fondu 100 miljardu eiro vērtībā, sniegs militāru atbalstu Ukrainas armijai, centīsies panākt kopīgu ES sankciju režīmu pret Krieviju, radikāli pārskatīs Vācijas enerģētikas politiku un tirdzniecības politiku ar autokrātiskiem režīmiem (īpaši Ķīnu), lai izvairītos no atkarības nākotnē.

Foto: KAY NIETFELD/AFP

Īsāk sakot, Šolcs solīja, ka Vācija uzņemsies daudz aktīvāku lomu liberālās starptautiskās kārtības aizsardzībā.

Taču, lai gan neviena no šīm politikas pārmaiņām netika atcelta vai pārtraukta, dažas no tām ir apstājušās, bet citas virzījušās uz priekšu pārāk lēni.

Pozitīvi ir tas, ka Vācijas sarežģītā trīs partiju koalīcijas valdība ir noturējusies kopā – un tas pats par sevi ir sasniegums. Lai gan Šolca sociāldemokrātu (SPD) pozīcijas aptaujās ir kritušās, zaļo partijai joprojām ir spēcīgs atbalsts, pateicoties tādu nozīmīgu personu kā ekonomikas ministra Roberta Hābeka un ārlietu ministres Annalenas Bērbokas popularitātei.

Vēl svarīgāk ir tas, ka valdība ir uzvarējusi naratīvu cīņā pret Putinversteher jeb “Putina apoloģētiem” – spēcīgu bloku, kurš pārstāvēts visā Vācijas politiskajā spektrā, it īpaši SPD. Tie, kas uzstāja uz vienošanos par Ukrainas teritorijas atdošanu Krievijai, vairs neietekmē politiku.

Neraugoties uz augsto inflācijas līmeni, protesta akciju un demonstrāciju, kurās tiktu apstrīdēta valdības politika, ir bijis ļoti maz. Vācieši kopumā piekrīt, ka valstij ir jāiegulda līdzekļi atjaunojamajā enerģijā un jāsamazina ekonomiskā atkarība no citām valstīm. Īstermiņā tiek veikti sagatavošanās darbi gadījumam, ja Krievija pilnībā pārtrauktu energoresursu piegādi Eiropai.

Tomēr, lai gan valdībai ir izdevies panākt politisku vienprātību galvenajos jautājumos, tā nav spējusi panākt vēlamu rezultātu dažādās jomās pārmantotu problēmu, nemākulības un dažos gadījumos – politiskā oportūnisma dēļ.

Pirmkārt, izrādījās, ka bruņotie spēki ir daudz sliktākā stāvoklī, nekā šķita iepriekš, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Vācijas ieroču piegādes Ukrainai, salīdzinot ar citām NATO dalībvalstīm, ir bijušas niecīgas. Bundesvērs vienkārši nav atbilstošā stāvoklī, lai pildītu tam paredzētos uzdevumus.

Ievērojama daļa no solītajiem 100 miljardiem eiro būs tikai kompensācija par nepietiekamām investīcijām pagātnē, nevis spēju stiprināšana.

Foto: Morris MacMatzen / POOL / EPA

Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka finanšu ministrs Kristians Lindners no Brīvo demokrātu partijas (FDP) uzstāj uz Schuldenbremse (“parāda bremze”, konstitucionālais “deficīta izdevumu” ierobežojums) saglabāšanu, kas paredz, ka lielāki aizsardzības izdevumi ir jāsedz no līdzekļiem, kas pretējā gadījumā būtu novirzīti citām programmām. 2023. gada budžetā valdība paredz ievērojami samazināt jauno valsts parādu (no 138,9 miljardiem eiro līdz 17,2 miljardiem eiro), kas nozīmē mazāku finansējumu sociālajai labklājībai, izglītībai, veselībai, infrastruktūrai un citām populārām prioritātēm.

Vācijas budžeta politika ir pilnīgā pretrunā ar valsts interesēm. Lai gan Vācija saskaras ar milzīgām ekonomiskām, enerģētikas un drošības problēmām, tās Finanšu ministrija joprojām kā prioritāti ir izvirzījusi sabalansētu budžetu, uzspiežot pārējai valdībai stingrus noteikumus.

Šolca valdībai ir aktuāli arī iepriekš neatrisināti jautājumi. Pēc Angelas Merkeles valdīšanas laikā neizmantotajām reformu iespējām vēja un saules enerģijas jaudu palielināšanu kavēs birokrātijas kalns. Vācija ir arī ļoti atpalikusi e-pārvaldības un digitālās administrācijas jomā. Lai gan valdība nesen paziņoja par jaunu digitālo stratēģiju, jāpaiet vairākiem gadiem, lai tā dotu vērā ņemamus rezultātus.

Daudzās jomās jaunā politika ir atklājusi pagātnes nolaidību. Piemēram, bija paredzēts, ka reģionālā sabiedriskā dzelzceļa transporta tarifa krasa samazināšana ļaus ietaupīt elektroenerģiju. Tā vietā straujais pasažieru skaita pieaugums pārslogoja dzelzceļa sistēmu, kas gadu desmitiem ir cietusi no nepietiekamām investīcijām, un šo problēmu vēl vairāk saasināja neveiksmīgi privatizācijas centieni. Tagad dzelzceļa biļešu subsīdijas ir beigušās, un maz ticams, ka tās tiks atjaunotas.

Vēl viena problēma ir nekompetence. Piemērs ir Energieumlage (enerģijas sadalīšana) – finanšu glābšanas pasākumi, lai glābtu uzņēmumus, kuriem gāzes cenu paaugstināšanās dēļ draud maksātnespēja. Sākot ar oktobri, Vācijas mājsaimniecībām bija paredzēts noteikt papildu samaksu – 2,4 centus par kilovatstundu – lai palīdzētu aizstāt Krievijas gāzes piegādes. Taču, ņemot vērā to, kā šī politika tika izstrādāta, enerģētikas uzņēmumi varēs varēs saņemt kompensācijas par daļu no gāzes tirgū ciestajiem zaudējumiem, pat ja tie joprojām gūs milzīgu peļņu citās sfērās.

Vēl ļaunāk – Vācija joprojām plāno slēgt pēdējās darbojošās atomelektrostacijas, un valsts joprojām ir stingri noskaņota pret hidraulisko laušanu, pat ja tā importē enerģiju no citām vietām, kas ražošanā izmanto kodolenerģiju vai iepriekš minēto hidraulisko laušanu.

Tomēr Šolcs sevi uzskata par nelokāmu līderi. Neraugoties uz savu piesardzību, viņš izprot Zeitenwende nopietnību. Vācijai izaicinājumu netrūkst – sākot ar drošības draudiem no Krievijas un politisko nestabilitāti Rietumu sabiedroto vidū, un beidzot ar demokrātijas lejupslīdi un draudošo ekonomisko krīzi Eiropas Savienībā. Jūlijā laikrakstā “Frankfurter Allgemeine Zeitung” publicētajā komentārā Šolcs sniedza stingru atbildi uz šīm problēmām, mudinot ES kļūt par ģeopolitisku spēku un norādot, ka viņš šim nolūkam gatavs ierobežot nacionālo suverenitāti. Nesen uzstāšanās laikā Prāgā viņš atkārtoti apstiprināja savu apņemšanos īstenot ES reformas, iestājoties par biežāku balsošanu ar balsu vairākumu Eiropadomē, ciešāku sadarbību drošības jomā, stabilitātes pakta reformu un ES paplašināšanos uz Rietumbalkānu valstīm, Ukrainu, Moldovu un Gruziju.

Ar salīdzinoši stabilu ekonomiku, stingru pieturēšanos pie liberālās kārtības un Eiropas Savienības, kā arī ar funkcionējošu valdību, Vācija var būt Eiropas lielākā cerība pašreizējās krīzes apstākļos, ja vien ASV turpinās ievērojami atbalstīt Ukrainu.

Helmuts Anheiers ir socioloģijas profesors Herti Valsts pārvaldes augstskolā un sociālās labklājības adjunkts Kalifornijas Universitātes Luskina sabiedrisko attiecību fakultātē.

Copyright: Project Syndicate, 2022

Tēmas
Uz augšu