Tagad ir brīdis, kad viņus var vēl iepazīt visus reizē - šampaniskajā izrādē “Bītlu jaunais albums” kaut netālajā 15. oktobrī, kopā ar Gundaru Āboliņu, Alvja Hermaņa režijā. Trīs daļās sadalīti, JRT jaunie aktieri stāsta “Jaunos latviešu stāstus” Viļa Daudziņa režijā, katram atsevišķi būs savas lomas gaidāmajās izrādēs un ir jau daudzās esošajās.

Tas bija neparasti un drosmīgi no A.Hermaņa puses: lielus uzdevumus uz JRT skatuves dot jau pirmajā kursā, jau pēc pirmajiem diviem mēnešiem – un jau pašiem savu izrādi “Kalpa zēna vasara. Sākums”. Tas vēlāk izrādījās arī tālredzīgi, jo otrajā mācību gadā šis kļuva arī par pandēmijas laika kursu, tā ka skatuvi izjust viņi bija paspējuši vēl pirms mākslas dīkstāves.

Protams, darbs teātrī jāredz, to nevar pārstāstīt. Un arī laiks parādīs, kā veidojas profesionālie likteņi, taču mēs varam nofiksēt sākumu pirms sākuma. No gandrīz 300 jauniešiem uzņēma 18, studijas pabeidza 12, teātrī pieņēma 11 – reti daudz reizē.

Kurā dzīves punktā katrs no viņiem atradās, kad sevi atrada listē pie uzņemtajiem JRT kursā? Vienmēr jau mēs, satiekoties kādam vienotam mērķim par godu, katrs ierodamies no savas vides, sava konkrētā dzīves brīža.

Pārsvarā viņi ir no dažādām Rīgas pusēm, bet ne visi. Tāpat kā Andris Keišs, Artūrs Skrastiņš, trīs no viņiem bija jelgavnieki.

Dāvidam Pētersonam tobrīd bija skaidrs: viņš grib tikai teātri, bet, ja netiks, dienēs Latvijas Armijā, dosies uz Aizsardzības akadēmiju mācīties par virsnieku. Jaunsardzi bija izgājis, tāpat pamēģinājis daudzus sporta veidus – futbolu, basketbolu, florbolu, hokeju, volejbolu, bija braucis motokrosā un domāja - “ja nevaru būt labs sportists, iešu armijā kā mans onkulis”. Bet pēdējā 12. klases pusgadā skolas vadība teica – ja gribi pabeigt skolu, jāiet uz teātra pulciņu, kur trūkst puišu. Un viņam iepatikās. Uzreiz pēc skolas bija uzņemšana aktieros – jāmēģina. Tobrīd viņš trenējās MMA – cīņās bez noteikumiem, kad ienāca studijās ar teātra noteikumiem.